| rij 5 |
[26. Dec 2014|08:30] |
nu tātad. vakar es visiem (tai skaitā vējam, lietum un apsei) prasīju, kāpēc esmu tāda rīma.
šodien zinu. tas saucas leptīna rezistence.
mūsu tauku šūnas ražo leptīnu (sadarbībā ar vēl dažādiem hormoniem un procesiem utt.). galvā ir hipotalāms, kas to novēro. ja daudz leptīna, ar hipotalāma palīdzību smadzenes uzzina, ka pietiek ēst, un laiks uzkrāto tērēt.
ja cilvēks kādu laiku ir pārlieku ēdis, hipotalāms sāk nedzirdēt leptīnu. attiecīgi tālākā sistēma nesaņem signālu, ka ir gana, un padomā, ka laikam ir baigais bads, un vajag ēst vēl. to sauc par leptīna rezistenci. ja nabaga rīma sāk badoties, leptīns samazinās, un to gan organisms pamana, un nospriež, ka ir iestājušies bada laiki, vajag ēst un taupīt resp nekustēties. rīma cenšas iedarbināt gribasspēku un ēst mazāk, bet ko gan var vienas rīmas sīkais gribasspēks pret to, ka organisms ir ieslēdzis visniknāko pašsaglabāšanās režīmu?
leptīna rezistence tiešām ir kas vairāk par iegribu. vienas šūnas smadzenēs kļūst vairāk, citas mazāk. uzšķēržot galvaskausu (žurkām) var redzēt, vai šeit ir darīšana ar leptīna rezistenci.
tomēr no leptīna rezistences var tikt vaļā. interesenti lai guglē leptine resistence reversed. es uz kādu laiku atteikšos no maizes un citiem graudu produktiem. no tā noteikti nemirst (no atteikšanās no maizes; zinu, ka lasītājs satrauksies, ka kā tā var), un pieredze rāda, ka manus ēdelības plostus patiešām iesāk kāds maizes produkts. kā izcili pagatavots speķa pīrādziņš aizvakar.
disklaimeris.
es zinu, tūlīt jūs satrauksieties, ka kaut ko esmu pārstāstījusi pavirši, banāli un nezinātniski. atļaušos neatbildēt jūsu satraukumam. |
|
|