![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tas tā kā būtu skaidrs, ka elle ir katram pašam galvā.
Es jūtos kā ieslodzījumā, lai gan apzinos, ka tas lielā mērā ir manis paša izdomāts. Es dzīvoju svešā pilsētā, kur cilvēki izvairās skatīties acīs, un lielākoties saviesīgos pasākumos izvēlas būt drošībā savos bariņos ar pazīstamajiem. Dzīvoju dzīvoklī ar trim studentiem, kurus gribas saukt par bērniem, kad tie neprot aiz sevis savākt. Man ar viņiem nav, par ko parunāt. Man ir jārēķina līdzi katram latam. Es jūtos noguris no tādas dzīves.
Tik dziļi savā pašnepatikā es nezinu vairs, kā no tās tikt laukā. Tā slāpē īsos pašprieka mirkļus, kuri man vēl pēc veca ieraduma pielavās, un piešķir ārprātīgu neziņu jebkādiem lēmumiem. Kur jūs ņemat to spridzošo prieku, jūs, smaidīgie? Draugu dzīves fotogrāfijas un stāsti ir pilni prieka un veiksmīšu. Varbūt man nestāsta par savām patiesajām cīņām.
Tas paies, es tikšu brīvs no šīs pilsētas pēc pusgada, mani šķir nu jau gandrīz tikai maģistra darbs. Es par to sapņoju, taču mani biedē, ka es nezinu, ko iesākšu ar savu brīvību. Pirms diviem gadiem man šķita, ka tieši šī būs brīvība, jo man taču būs tik daudz laika sev. Kuru nu es pavadu lielākoties savā istabā, kāri cerot uz kādu brīnumu.
Tas viss ir jautājums par piepildījumu.
Man bail, ka tā varu kļūt par rēgu, kuru nevēlas redzēt neviens.
Un vēl man ir bail, ka ar mums notiek pārmaiņas, kuras mēs paši neredzam. Tās notiek katru dienu, kāds dziedzeris kļūst aktīvāks, kaut kas palielinās, kaut kas samazinās, un mēs to nezinām, jo izmaiņas ir lēnas. Taču man ir bail, ka tās varētu būt mērķtiecīgas. Izmaiņas gan ķermenī, gan prātā. Vai paranojas sirdzēji zina, ka sirgst ar paranoju? Varbūt mani pārņem kaut kas ārējs, un es zaudēju darba spējas. Arvien vairāk jūtu, kā mēs katrs dzīvojam savā burbulī.
Gaidu pavasari.
Es jūtos kā ieslodzījumā, lai gan apzinos, ka tas lielā mērā ir manis paša izdomāts. Es dzīvoju svešā pilsētā, kur cilvēki izvairās skatīties acīs, un lielākoties saviesīgos pasākumos izvēlas būt drošībā savos bariņos ar pazīstamajiem. Dzīvoju dzīvoklī ar trim studentiem, kurus gribas saukt par bērniem, kad tie neprot aiz sevis savākt. Man ar viņiem nav, par ko parunāt. Man ir jārēķina līdzi katram latam. Es jūtos noguris no tādas dzīves.
Tik dziļi savā pašnepatikā es nezinu vairs, kā no tās tikt laukā. Tā slāpē īsos pašprieka mirkļus, kuri man vēl pēc veca ieraduma pielavās, un piešķir ārprātīgu neziņu jebkādiem lēmumiem. Kur jūs ņemat to spridzošo prieku, jūs, smaidīgie? Draugu dzīves fotogrāfijas un stāsti ir pilni prieka un veiksmīšu. Varbūt man nestāsta par savām patiesajām cīņām.
Tas paies, es tikšu brīvs no šīs pilsētas pēc pusgada, mani šķir nu jau gandrīz tikai maģistra darbs. Es par to sapņoju, taču mani biedē, ka es nezinu, ko iesākšu ar savu brīvību. Pirms diviem gadiem man šķita, ka tieši šī būs brīvība, jo man taču būs tik daudz laika sev. Kuru nu es pavadu lielākoties savā istabā, kāri cerot uz kādu brīnumu.
Tas viss ir jautājums par piepildījumu.
Man bail, ka tā varu kļūt par rēgu, kuru nevēlas redzēt neviens.
Un vēl man ir bail, ka ar mums notiek pārmaiņas, kuras mēs paši neredzam. Tās notiek katru dienu, kāds dziedzeris kļūst aktīvāks, kaut kas palielinās, kaut kas samazinās, un mēs to nezinām, jo izmaiņas ir lēnas. Taču man ir bail, ka tās varētu būt mērķtiecīgas. Izmaiņas gan ķermenī, gan prātā. Vai paranojas sirdzēji zina, ka sirgst ar paranoju? Varbūt mani pārņem kaut kas ārējs, un es zaudēju darba spējas. Arvien vairāk jūtu, kā mēs katrs dzīvojam savā burbulī.
Gaidu pavasari.
bet pārmaiņas notiek, jā, pilnīgi neapzinoties. es devos trimdā ar mērķi profesionāli pilnveidoties, bet vienā brīdī sapratu, ka esmu ļoti mainījusies kā cilvēks. bet drīzāk uz labo, nevis slikto pusi. cīņa ar vientulību un garlaicību tomēr padara stiprāku un optimistiskāku. un to var saprast, tikai atgriežoties un salīdzinot.
viss būs labi :)
jāatzīst, ka es jau arī īsti necīnos tā līdz kaulam, es padodos un atgriežos mājās ik pēc mēneša pusotra-diviem.
Un arī idomāju, ka viss ir galvā šobrīd man. Nogurusi, nesaprotu ko gribu, nespējīga pārvarēt grūtības. Neko arī nedaru un sevi nemīlu.
Sorry par grēksūdzi , es tikai gribēju tiekt, ka man saprotams noskaņojums.
nezinu, diez vai te mājās ir kaut kas ļoti savādāk... visi seno laiku cilvēki ir prom darbos un ģimenēs. satikšanās ir laimīgas nejaušības. katrs pats par sevi un milzu daudz darba par smieklīgām algām.
kaķis palīdz.:)
un es atceros, ka tu man likies nepieejams to vienīgo reizi, kad es tevi satiku. bet tādi man liekas daudzi citi latvieši un tas, iespējams, atkal ir manu izdomu rezultāts. jo ārzemēs man nav bail no noraidījuma, es neuztraucos par to, kā es izskatīšos no malas, ja uzvedīšos un runāšu muļķīgi.
es domāju, ka vajag vairāk smaidīt. imho, latvieši par maz smaida.
"nav nekā interesanta šajā periodā" ir atslēgas vārdi
Būtu vismaz kādi domubiedri blakus, vienmēr būtu kas interesants.
Nu mēģini tomēr slimnīcā ar depresiju nenonākt (kā es to te nupat pamanījos), tajā tiešām nav nekā interesanta. Ja neskaita par interesantu pieredzi psihiatriskā slimnīcā...
Ta jau labāk kādas interesantas grāmatas palasīt vai interesantus un saturīgus video/podkāstus internetā paklausīties. Es vienmēr iesaku šos, kas ir gan izglītojoši, gan interesanti, gan super kvalitatīvi uztaisīti: http://www.radiolab.org/series/podc
Un par to mazvērtību, to es vairāk par sevi, ne citiem. Es gan no dabas esmu no tiem happy shiny people, bet tas nebūt neliek man justies, ka dzīvoju seklāk.