Kemune

Tas tā kā būtu skaidrs, ka elle ir katram pašam galvā.

Es jūtos kā ieslodzījumā, lai gan apzinos, ka tas lielā mērā ir manis paša izdomāts. Es dzīvoju svešā pilsētā, kur cilvēki izvairās skatīties acīs, un lielākoties saviesīgos pasākumos izvēlas būt drošībā savos bariņos ar pazīstamajiem. Dzīvoju dzīvoklī ar trim studentiem, kurus gribas saukt par bērniem, kad tie neprot aiz sevis savākt. Man ar viņiem nav, par ko parunāt. Man ir jārēķina līdzi katram latam. Es jūtos noguris no tādas dzīves.

Tik dziļi savā pašnepatikā es nezinu vairs, kā no tās tikt laukā. Tā slāpē īsos pašprieka mirkļus, kuri man vēl pēc veca ieraduma pielavās, un piešķir ārprātīgu neziņu jebkādiem lēmumiem. Kur jūs ņemat to spridzošo prieku, jūs, smaidīgie? Draugu dzīves fotogrāfijas un stāsti ir pilni prieka un veiksmīšu. Varbūt man nestāsta par savām patiesajām cīņām.

Tas paies, es tikšu brīvs no šīs pilsētas pēc pusgada, mani šķir nu jau gandrīz tikai maģistra darbs. Es par to sapņoju, taču mani biedē, ka es nezinu, ko iesākšu ar savu brīvību. Pirms diviem gadiem man šķita, ka tieši šī būs brīvība, jo man taču būs tik daudz laika sev. Kuru nu es pavadu lielākoties savā istabā, kāri cerot uz kādu brīnumu.

Tas viss ir jautājums par piepildījumu.

Man bail, ka tā varu kļūt par rēgu, kuru nevēlas redzēt neviens.

Un vēl man ir bail, ka ar mums notiek pārmaiņas, kuras mēs paši neredzam. Tās notiek katru dienu, kāds dziedzeris kļūst aktīvāks, kaut kas palielinās, kaut kas samazinās, un mēs to nezinām, jo izmaiņas ir lēnas. Taču man ir bail, ka tās varētu būt mērķtiecīgas. Izmaiņas gan ķermenī, gan prātā. Vai paranojas sirdzēji zina, ka sirgst ar paranoju? Varbūt mani pārņem kaut kas ārējs, un es zaudēju darba spējas. Arvien vairāk jūtu, kā mēs katrs dzīvojam savā burbulī.

Gaidu pavasari.