Lasīju nesen, ka no plūstošajām smiltīm var izglābties, rīkojoties gluži pretēji instinktiem. Plūstošās smiltis ir ūdens, mālu un smilšu maisījums, kura nestabilo līdzsvaru uzkāpjot izjauc nelaimīgais gājējs. Tu grimsti dziļāk, un tīri saprotams, ka gribi izrāpties laukā, taču viss, ko tu dari, katra kustība tikai ievelk tevi dziļāk velnišķīgajā masā. Izrādās, zinātnieki tādu masu izveidojuši savās pētnieciskajās vannās laboratorijā un noskaidrojuši, ka, nepretojoties un nekustīgi ļaujoties plūstošo smilšu dabai, iegrimšana apstājas un pēc laika smiltis ieņem jaunu stāvokli, ļaujot tev izkļūt no tām, veicot lēnas, apdomātas kustības. Protams, viņiem viegli to noskaidrot. Droši vien iemeta vannā manekenu un pēc tam tikai rēķināja un modelēja.
taa tas bija pasaules karos. it iipashi pirmajaa.
demokraatiija ar taapeec tagad ir labaakaa paarvaldes forma, jo visi ir vienliidziigi par nelaimi slinkajiem. bet varianti slinkot vienmeer ir.
parādīja ka plūst.smiltis var būt arī tuksnesī.
un vispār tas ir stereotips ka zinātnieki ir sausiņi.
ja tev ir velme lauzt to stereotipu tad paskaties Dūllo Didzi (bērnu raidījums, svētdienas ltv1 ap 10:00, trešdienās ap 15:00), Mythbusters, Brainiac.
lūdzu atbildi par to aptaujas lietu.
viņi uzdot jautājumu, meklē atbildi, atrod atbildi.
ok adams ir lielāks zinātnieks par to otru, bet tās jau ir detaļas.