Garastāvoklis:	thoughtful
Mūzika:	hippy lulabies

nezinu,ar ko viņam tasšodien beidzās,bet ja būtu bijis kkas svarīgs,viņš būtu man atsutijis-noruna:)
Visrakstā nesanāca vietas, bet - mīlestība 21.gadsimtā. Es sestdien redzēju, kā 2 visu mūžu kopā nodzīvojuši cilvēki kopā liek siltumnīcai plēvi uz jumta. un tas bija mirklis, kura dēļ vērts dzīvot. Šogad skaistākais, ko esmu redzējusi. i am not a perfect person, i never ment those things to you.... nu jā, ir pavasaris... un kas par to? patīk man pavasaris. lidojoša sajūta, neko neprasa, tikai dod un pasviež tādas idejas, kas agrāk tiešām likušās tikai idejas. Es esmu nobijusies? nē it kā. bet man liekas, ka drošāk ir par viņu nedomāt. bet es nevaru. nu nesanāk. tādas trakas, priecīgas domas. turklāt visu laiku it kā nejauši atrodu vecas bildes, tādas mīlīgas liekas. un galīgi ar viņu nesaistītās situācijās atmiņā ataust dažādi notikumi. turklāt ar tādu pieskaņu it kā pagātne dotu zīmes. vai es gribu? vai man vajag? vai es varu? nezinu. es negribu sadomāties. es negribu to uztvert tik nopietni, jo liekas, ka tad nekas nesanāks. kāpēc tik bieži tā pirmā un ar laiku arī dominējošā ir doma, ka nesanāks? kāpēc to iestāstīt sev ir tik viegli, bet domas, ka viss izdosies, pieņemšana kārtējo reizi izrādās tik sarežģīta? nē, man nav zems pašnovērtējums. noteikti nav. dīvaini ir arī cilvēku attiecības. nu piemēram. puisis un meitene ir kopā ~ 6 mēnešus, tikai loģiski ir tas, ka attiecības ir citādākas kā pašā sākumā. un tik bieži gadās, ka viens nobīstas un domā, ka viss kļuvis sliktāk. tās ir bailes no pārmaiņām? bet kāpēc pirmā doma apjaušot izmaiņas nevarētu būt tāda, ka tas ir uz labu? nu kāpēc? es vienkārši nesaprotu. vai tā ir bijis vienmēr, vai arī tā ir mūsu laika un mūsu sabiedrības iezīme? varbūt liela daļa problēmas slēpjas tajā, ka tik daudzi mūsdienu cilvēki uz visu savu dzīvi paliek kā bērni, nekad nepieaug? jo patiesībā nav jau arī vajadzības, ir jau vēl tā saucamā vecā paaudze, tie,kuri vēl mācēja izaugt - nu tad viņi arī visu nodara mūsu vietā. un mēs kā bērniņi pa smilškasti pa dzīvi spēlējamies. mūsu paaudze, mūsu gadsimts. kas ir tie mēs? kas mēs esam? un kas ir mūsu prioritātes? zinu, ka daudzi teiktu, ka vētību un prioritāšu sistēma mums ir sagrozīta un nepareiza. (un nesaku, ka nepiekrītu) bet vēlreiz: kas ir tie mēs? tikai mēs? vai varbūt arī jūs? un kas īsti ir pareizi? varbūt laiks sākt visu no sākuma un paskatīties, kā tad veidojas pasaule, viedokļi, sabiedrība, mūsu gadsimts un mūsu paaudze? vai ir vērts teikt 86ām sešpadsmitgadīgām meitenēm, ka viņas izskatās vecākas? vai varbūt ir jāpieņem, ka tagad šajā vecumā meitenes vienkārši izskatās citādi? nevis vecākas. tas ir jāizdomā. kamēr vēl ir pavasaris Čaka stilā, jo rudenim būs jau savas problēmas. es vairs nebaidīšos, jo pāri būs jau vēl viena vasara, viss būs atrisinājies. jau atkal rektoriskais(un domāts ir tieši tā, kā uzrakstīts) jautājums par to, kas īsti katrā reizē tiek domāts ar tik universālo "viss" ) es nezinu, kāpēc tik drūmi un grūtsirdīgi sanāca. Nebija tā domāts. Smux laiks ārā. Pavasaris taču. Jādomā, ka būs labi. Viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu. Un šoreiz tas "viss" tiek lietots savā pamatnozīmē un patiešām apzīmē jēdzienu, kam paredzēts. mūsu paaudze mūzu paaduze. letters are written, never meaning to send