labi, es drusku saņemos un uzrakstīšu lūk, šo:
- ideja, ka reklamēt Latviju caur kulināro piedāvājumu- tā nav ne slikta, ne laba. Vienīgi - nav jau tā piedāvājuma, satura un šāda ideja ir tik totāli basic (un frāze "unpolished jewel to discover" zīmolvedībā ir pieklājīgākais veids, kā pateikt "tālāk- uz jūsu atbildību, nekā organizēta un sistēmiski attīstīta tur nav") un arī esot bez sava Michelin restorāna, esot visiem salīdušiem mājražošanas alās un amatniecības tirdziņos reizi mēnesī - jāpiekrīt kritikai: nebūs.

Man izsauc sirsnīgus smieklus komentārs par Liepāju- protams, ka kultūras piedāvājums būs stiprāks, jo ziemā-rudenī tur vienkārši nav, kur paēst bez iepriekšējas rezervācijas, veiksmes un prasmēm iemuģīties. Nu vai arī tad ar smirdošu eļļu jakā.

Pēc pandēmijas un ar visām citām jezgām, man domāt, ka vidējais līmenis- arī izejvielu kvalitātē, apkalpošanā ir nomaucies ar degunu zemē. Retie izņēmumi un kopienu uzņēmēju un entuziastu mūvmenti (piemēram- Līgatne, Kuldīga) viekārši nepavilks resursu ziņā. Man liekas, ka "pietrūkst vienotas un datos argumentētas izpratnes" par to, kas tad ir reālais tūrists Latvijā, no kurienes, uz kurieni, kā ierodas, cik ilgi šeit uzturas un tā. Jūtu gaisos dzīvi vecajā mītā "par ģimenēm no vācijas" un "zviedru penzonāriem."