MrVirsaitis

Pēdējā mēneša prieciņš ir tāds ka ar bračku esam sākuši nodarboties ar dziesmu sacerēšanu. Viens demo jau ierakstīts priekš sevis ar darba nosaukumu "Bet rīt jau man būs labāk". Ir vairāki aizmetņi citiem gabaliem, kuriem jārada skelets un teksti. Un tad ir arī jautras "džema" tēmiņas lai sevi izklaidētu. Viena no tādām ir par astrologu, kurš šobrīd ir zem skābes. =]

To visu nevar vārdiem aprakstīt. Tas būtu jādzird lai saprastu cik tas tiešām forši izklausās. Šķiet ka beidzot būs muzikāls projekt ar bračku, kad visa šī nejaucība pāries. Protams, tas nebūs nekāds metāls kā manā iepriekšējā blicē un bračkas esošajā blicē. Šoreiz ir doma sliekties uz popmūzikas lauciņu un paskatīties cik daudz glupības nedomājoša tauta var sagremot. :D Kas zina, varbūt mēs būsim jaunie Rīki (aka Instrumenti, aka Tool) :]

Vienmēr esmu teicis ka man garšoja Vecrīgas bernībā. Vēl pirms kāds 'mentāli apdāvināts' un 'ne alkatīgs' cilvēks izdomāja sadirst recepti un pievienot biezpienu puturkrējuma pildījumam. Nav tā ka man negaršotu biezpiens, bet totāls FaQ tam cilvēkam kas sabojāja priekš manis Vecrīgas.

Mani, jau tā pēc noklusējuma slinku cilvēku, reāli pārņēmis slinkums vispār kaut ko darīt. Tā strādāšana no mājām riktīgi iesitusi pa pauri. Vēl esmu pieskaitāms, bet tajā pašā laikā grūti saņemties vispār kaut ko darīt. Un jo vairāk neko nedaru, jo vairāk gribas neko nedarīt. Labi ka nav mazi bērni vēl. Tiešām nesaskatu neko labu pēcnācēju jautājumā šajā sakarā. Tik daudz negatīvas informācijas apkārt no cilvēkiem.. Bet neviens taču nelika viņiem pisties un radīt bērnus, lai pēc tam činksētu. Viņi paši pieņēma šādu apzinātu lēmumu. Ok, viens bērns vēl var būt "megadījums", bet 3... tā jau ir pašapzināta šaušana kājās sev.

Besī ka esmu izkāpis no gultas ar kreiso kāju. Jau atkal. Un vieglāk taču ir vainot kaut kādas pseido māņticības nekā saņemties un sapurināt sevi un nenorakstīt visu uz slinkumu.

Ar mani viss kārtībā. Esmu izdzīvojis parastu saaukstēšanos, bet kakls vēl sāp. Kaut kā dīvaini ka esmu vesels, bet sāp kakls. Vajadzētu aizšaut pie ārsta, bet šajā kovidiotismā negribu ne uz vienu med. iestādi iet.
Mājārstēšanās lai paliek. Jāaiziet būs uz aptieku beidzot paņemt kādas sūkājamās ledenes un jāmēģina nenomirt :D

Viss pārējais ir sūds. Bračkam tuvojas dzimene. Ēdīsim picas, lasīsim grāmatu un skatīsimies Rock Star. Apdomāju uzdāvināt Makšķerēšanas Karti šim gadam. A ko, būs iemesls arī šogad savākties un kopā aizbraukt pie kādas upes vai ezera pasēdēt ar bada pātagām.

Ā, un baigi gribās granulu maisu kurā sēdēt. Jāizdomā pareizā stratēģija kā otrai pusītei prezentet ideju lai šo iegribu piepildītu. Nauda nav šķērslis un tas ir pats sarežģītākais.

Teikšu kā ir - sāku arī es izjust to ka šī mājstrādāšanas situācija sāk uzdot pa nerviem. Nav iespējas pāslēgties no darba domām uz privāto dzīvi. Un arī tas ka dāmai tikai puse dienas jāstrādā savā veidā kremt. Nē, nav žēl. ŽĒl ir tas ka tajos brīžos kad nav jāstrādā mājās pie datora, nav brīžu kad varu pabūt viens. Visu laiku jūtos uzvilkts un "gatavs cīņai", nerelaksējies un jūku prātā. Vīrietim vajag savu alu, kurā ir tikai viņa noteikumi un nav riska ka kāds sāks dekorēt, jo "ir taču jābūt smuki un mājīgi".

Pisu es to estētiku! :) Izdurt acis tam krāniņam kas to izdomāja.

Es tikko reāli apstulbu.
Mans mobilo sakaru operators nesen vnk iemeta sejā atlaidi uz 6 mēnešiem. Paņēmu. Šie mana tsūta linku un lūgumu aizpildīt aptauju. 2 daļās. Pirmā bija jautājums vai ņemot vērā neseno pieredzi ar atlaides iemešanu sejā es apsvērtu ieteikt šo mobilo sakaru sniedzēju citiem. Atbilžu varianti no 0-10. Atzīmēju ar 5, jo nav tā ka neieteiktu un nav tā ka ieteiktu. Nu tā, ka pa vidu vajadzētu būt 0. Es nekad nebūšu kādas kompānijas staigājoša reklāma tikai tāpēc, ka tā man iedevusi 27 EUR ietaupījumu 6 mēnešu periodam. Patīkami, bet nožēlojami. Uzdāvinātu man jaunu auto bez maksas, es varbūt to nepārkrāsotu kādu brīdi.
Otrā daļa. Sākas ar tekstu "Mums žēl ka tava pieredze bijusi tik slikta!". Wut? Jautājums nebija par manu pieredzi un prieku par atlaidi. Jautājums bija cits.
Tele2, lūdzu izvāc sava mārketinga speciālista galvu no dibena! Paldies!

Bērnībā ar bračkām cītīgi dziedājām līdzi šim:

Man bērnība bij grūta
Jo māte prostitūta
Bet tēvs liels dzērājs bija
Un mira delīrijā
Un abas vecāsmātes
Bij zaudējušas prātu
Jo katru rītu rija
Barbi barbi turātus

Man bērnībā bij brālis
Gandrīz vai ģenerālis
Viņš tā kā buldogs rēja
Un blusas komandēja
Bet abām lielām māsām
Kas katra savā krāsā
Tām dzīvē bij it viss
Jā arī sifiliss

Tāpēc es tāds
De de de ģenerāts
Kam patīk ostīt līmi
Ar sniega bālu ģīmi

Un izaugām par normāliem čempioniem. Ar lielisku humora izjūtu un atmiņām.

Un ko mūsdienās jaunatne dzied? Singapūras Satīna gabalu "Sekss un kaļiki". Deģenerāti. :D

Šodien priekšnieks ar mani izspēlēja klasisko "Neazislēdzi savu kompi, pats vainīgs" prikolu. Aizsūtīja manam kolēģim e-pastu ar nosaukumu "Tev smuki bicepsi". Priekšnieks gandrīz norāvās no mums abiem. Tadus jokus apsolīja vairs neizstrādāt.

Labi ka priekšniecība ir saprotoša un baidās no fiziskas ietekmēšanas :D

Vakar bija šī gada augusta pēdējā diena. Bija sarunāts paciemoties pie draudzenes vecākiem un ieēst vakariņas. Tas nav nekas sevišķs, tas notiek apskaužami regulāri par spīti maniem iebildumiem ka manus vecākus es redzu krietni retāk. Viņas vecāki nav briesmīgi cilvēki kurus negribētos satikt - tieši otrādi. Tomēr arī savus vecākus man nepatīk vairs redzēt koncentrēti un bieži. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi ir šķīrušies jau daudzus gadus un mans laiks ir jāsadala starp viņiem uz pusēm.
Bet šī atmiņas pierakstīšanas reize nav par to.

Pēc vakariņām, kuras man nebija viegli sagremot dēļ pie galda cilātajām tēmām, pamanīju ka pēkšņi iestājās brīdis kad varēja redzēt izelpu. Tas man likās diezgan savādi, jo nebija auksti. Vienkārši pēkšņi visiem pie galda varēja redzēt izelpas garaiņus. Un pirmā doma bija - rudens ir klāt.

Šorīt braucot uz darbu daudzviet pa ceļam bija miglas vāli kas pārklāja pļavas. Un kā vientuļš, noklīdis suns manā galvā atskrēja doma - cik daudz dvēselīšu pa nakti izelpots lai zemei siltāk.

Varbūt skan nenopietni un tā itkā to teiktu cilvēks ar putniem galvā, bet nē... to sacīja cilvēks ar vientuļu, noklīdušu rudens suni galvā.

Gribu aizbraukt pamakšķerēt. Viens pats šoreiz. Vajag pabūt ar saviem rēgiem. Izelpot vasaru.

Pirms dažām nedēļām atklāju priekš sevis džeza mākslinieku Ibrahim Maalouf. To jau te piezīmēju.

Un šodien, vakardienas sprādziena kontekstā, pārņem mazliet (bet tikai mazliet) spokaina sajūta par to ka atmiņā iekrita šis gabals - Beirut.

https://www.youtube.com/watch?v=wpg8jBFaj3c

Brīvdienās bija ilgi gaidītā Pornlenda.