MrVirsaitis

Vakar bija šī gada augusta pēdējā diena. Bija sarunāts paciemoties pie draudzenes vecākiem un ieēst vakariņas. Tas nav nekas sevišķs, tas notiek apskaužami regulāri par spīti maniem iebildumiem ka manus vecākus es redzu krietni retāk. Viņas vecāki nav briesmīgi cilvēki kurus negribētos satikt - tieši otrādi. Tomēr arī savus vecākus man nepatīk vairs redzēt koncentrēti un bieži. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi ir šķīrušies jau daudzus gadus un mans laiks ir jāsadala starp viņiem uz pusēm.
Bet šī atmiņas pierakstīšanas reize nav par to.

Pēc vakariņām, kuras man nebija viegli sagremot dēļ pie galda cilātajām tēmām, pamanīju ka pēkšņi iestājās brīdis kad varēja redzēt izelpu. Tas man likās diezgan savādi, jo nebija auksti. Vienkārši pēkšņi visiem pie galda varēja redzēt izelpas garaiņus. Un pirmā doma bija - rudens ir klāt.

Šorīt braucot uz darbu daudzviet pa ceļam bija miglas vāli kas pārklāja pļavas. Un kā vientuļš, noklīdis suns manā galvā atskrēja doma - cik daudz dvēselīšu pa nakti izelpots lai zemei siltāk.

Varbūt skan nenopietni un tā itkā to teiktu cilvēks ar putniem galvā, bet nē... to sacīja cilvēks ar vientuļu, noklīdušu rudens suni galvā.

Gribu aizbraukt pamakšķerēt. Viens pats šoreiz. Vajag pabūt ar saviem rēgiem. Izelpot vasaru.