MrVirsaitis

Šodien jāzvana potenciālajai jaunajai darba vietai un jāvienojas par nākamajiem soļiem. Pa saviem kanāliem ienāca informācija ka mani visticamāk ņems darbā, bet man pašam šķiet vēl ir nelielas šaubas par to vai teikt jā. Darbiņu jau vajag, tas ir pilnīgi noteikti, bet cipars nav pats labākais ko piedāvā. Taču vakancei laikam atbilstošs.

Un vēl šodien ir jāgatavojas ceļam - rīt lidojam uz Bukaresti. 6 dienas pabaudīsim citu kultūru un iespaidus. Gandrīz aizmirsu ka vēl jāiečekojas lidojumam. Tad gan būtu bijuši pigori =]

Vēlu izlīdu no gultas, nosūtīju pāris vietām CV, paēdu brokastis, duša, grāmata, šis tas pa māju izdarīts. Un tagad, kamēr vāru zupu gaidot mājās sievu, vēl sāka līt. Ideāli!

Jūlijs pagājis vienkārši lieliski. Kā biju plānojis, atpūtos pamatīgi. Izbraucieni ar ģimeni pa Latviju, makšķerēšanas izbraucieni vienītī, datorspēles, draugi, utt. Biju pat piekritis aizbraukt uz mežu sēnēs, lai sievai prieciņš. Pa diviem salasījām spaini. Pilnīgi pietika, kādu laiku negribēšu tās ēst.
Iegādājos arī jaunu auto. Ši bija plānots jau kādu laiciņu. Beidzot zvaigznes sakrita tā ka to arī sanāca izdarīt.

Bračka pirms pāris nedēļām aizšāva komandējumā uz vāczemi. Itkā saka ka vismaz uz 2 mēnešiem, bet tad jau manīs vai gribēs atpakaļ :)

Jānostrādā vēl 3 darba dienas (ieskaitot šodienu) un ar 1. jūliju būšu brīvs cilvēks.
Jāatzīst ka pirmās trīs nedēļas kopš atlūguma uzrakstīšanas bija eiforiska sajūta. Nu jau dažas nedēļas eiforijas sajūta nav tik izteikta, taču vēl aizvien nevaru sagaidīt kad pienāks mans brīvlaišanas laiks. Sieva saka ka eiforijas sajūta vēl atgriezīsies. Varbūt šobrīd tā pazudusi dēļ karstuma un citām lietām dzīvē. Esmu novērojis ka pēdējās 2 nedēļas ikdienu pavada liels nogurums un vēlme visu laiku nosnausties.

...kaut kas ir jānoslēdz. No kaut kā ir jāatsakās. Daba nemīl tukšumu.
Ar šo es gribu piezīmēt to ka precīzi pirms 2 nedēļām uzrakstīju un iesniedzu atlūgumu. Mani palūdza/pierunāja nostrādāt vēl visu jūniju un tīri cilvēcīgi piekritu, jo mans kolēģis ar kuru mēs viens otru aizvietojam arī tīri cilvēcīgi vēlas paņemt īsu atvaļinājumu. Es neesmu briesmonis un nešķiramies uz nažiem, tāpēc piekritu pastrādāt 2 nedēļas ilgāk.

Stulbi sanāk ka skatoties uz manu piemēru vēl daži kolēģi (nu jau padotie) arī iesniedza atlūgumus. Neviens jau tā 100% neatzīst (vismaz ne skaļi), bet tāpat kā es ir šo domu perinājuši jau gadiem. Tas, diemžēl, neko labu uzņēmuma vadībai par piekopto politiku nesignalizē. Ir skaļāk un klusāk norādīts uz pamatīgiem izdegšanas riskiem un to ka gribas strādāt kā cilvēkiem, un lai ir iespēja arī bez vainas apziņas parūpēties par savu veselību aizejot pie ārstiem vai vienkārši padzert kafiju 10 min ilgāk un sakārtot domas, nevis konstanti burties visādās debīlās tabulās. Taču pretī vienmēr ir bijusi salīdzinoši nievājosā attieksme un pat klaji neizteikti draudi/brīdinājumi par to ka neviens nav neaizvietojams.
Nu un lūk - šobrīd izskatās ka par saviem vārdiem būs jāatbild. Proti, būs spiesti meklēt aizvietotājus. Nav jau tā ka vadībai nav taisnība un neaizvietojamu cilvēku nav, bet brīdī kad "dirsa svilst" baigi daudz variantu nav. Un kur nu vēl par kvalitāti runāt. Cilvēki kas gadiem ir strādājuši savās pozīcijās un ar aizvērtām acīm spēj orientēties savos pienākumos diez vai ir viegli aizvietojami ar ātri "apmācītiem" dabiniekiem. Bet ko nu tur daudz dirst - kā ir tā jādzīvo, taču arvien vairāk pēdējo gadu laikā dzirdams ka ražosānas uzņēmumos "parastie melnstrādnieki" pasākuši "kačāt pravas" un iestāties par sevi. Un tas izklausās kā teksts no RATM dziesmas: "We gotta take the power back!".

Ko darīšu es? Mēnesi atpūtīšos un maksimāli centīšos aizmirst par to ka eksistē tāds koncepts kā algots darbs. Ar kaifu atinstalēšu no klausules visus outlukus un citas ar darbu saistītas aplikācijas un štruntus. Un pēc tam sākšu domāt ko tālāk. Mēģināšu izdomāt ko savu uzsākt. Un ja neizdosies, esmu gatavs iet arī grīdas slaucīt vai kādā cehā strādāt ar rokām. Man nav tāds ego lai to nedarītu. Es pat būtu priecīgs pārmaiņus pēc nedomāt par ekseļiem un datu bāzēm, bet vienkārši darīt kaut ko savām rokām. Radīt kaut ko un priecāties par to. Un ja vēl sanāktu ar to nodrošināt ģimenei jumtu virs galvas un ēdienu uz galda - vispār izcili.


Un vakar Latvijas valstvienība PČ hokejā izcīnīja brinzas medaļas. Kas par spēli! kas par emocijām! Vēsture tika pārrakstīta. :)

..dzīve neapstājas. Šorīt saņēmu e-pastu no CSDD ka atkal 0 punktu man. Sīkums bet patīkami.

Sencim nesen nosvinējām 60. gadu jubili. Pirtiņa, kubls, furšets un kā dāvanu mēs sarunājām Inokentija Mārpla privātu koncertu viesistabā. Kapitāla ballīte.

Darbā jaunajā amatā arī ir daudz izaicinājumu, bet kopumā tieku ar visu galā. Protams, gribētos lai viss notiktu mierīgāk un pēc mana grafika un tempa, bet tas viss būs nākotnē. Jāiestrādājas un jāpaciešas.

Dokumenti parakstīti un ar 1. martu sākšu darboties jaunajā amatā - Klientu apkalpošanas daļas vadītājs.

Wish me luck!

Tuvākajā laikā paredzu izmaiņas amatā. No parasta ierindnieka uz vadītāju. Un vienlaicīgi 2 nodaļām ar 10 padotajiem.
Negaidīts izaicinājums/piedāvājums. Bet ierasto šaubu, bažu un pat sava veida baiļu vietā ir patīkams satraukums.

Gan jau ka sākumā būs grūti, bet viss ir manis paša rokās.

Cool.

Iestājies tāds miers ka ir mazliet nemierīgi. Darbi un citi pienākumi, kā arī idejas ko gribas realizēt nav grūtas, bet to ir padaudz un aizņem daudz laika. Pagaidām sanāk tikt galā ar sevi un savu vēlmi prokrastinēt.

Visi kaut ko apkārt raksta par Spotify izcilajām pleilistēm no dziesmām kas šogad klausītas, ielīdu es arī paskatīties. Pilnīgs meh. Visticamāk tāpēc ka ar sievu meklējām dziesmas ko lipināt iekšā kāzu pleilistē. Savādāk es nevaru izskaidrot tos brīnumus kas tur iekšā. Daudzas dziesmas pat nav klausītas vispār. Nojūdzies algoritms.

NY brauciens tiek pārcelts uz decembri.