pavasaris patiesi ir pilnīgi mistiska
gandrīz fantoma parādība

tas pārtrauc ziemas miegu tik vardarbīgii kā saule
kas izēd tev aizpampušās acis no rīta
tomēr tai paklausa pat ledus uz upēm
un negribīgi, taču ar zināmu nolemtību uzsāk savu ceļu atpakaļ pie ziemas

lai kur arī ziema aiziet
tā aiziet tā kā to prot tikai 2ā plāna aktieris
klusām noslīdot no skatuves aizkulisēs

lai gan dekorācijas nesteidz zaudēt savu iespaidīgumu
aktiera tur vairs nav
kaut gan cēliens vēl turpinās

ar Vāgnerisku kaislību zeme sit ārā visus tos
kuri ziemu pavadījuši ledainā skāvienā
ir gan pērnās lapas
jēla zeme
gan mistiski spilgti zaļi migranti
tas viss protams bagātīgi ieskauts visparastākajā drazā

kurai vienalga kurš gadalaiks
tā apzinās savu ilgo mužu
un sadalās lēni un lepni

ne tā kā dabas ietērps
kurš mainās katru sezonu
un mēs esam tikai spējīgi atkārt zokli
un baudīt tā formas un krāsu


par spīti tam ka raugoties pa logu
vasara tomēr šķiet utopiska
ar tādām ilgām tā nav gaidīta sen