.bērni, zīmēšana, reliģija
"paradīze ir dzidrs strautiņš, pie kura aug koks nolīkušiem zariem un skaistiem baltiem ziediem," tā man vakar skaidroja maza, nopietna meitenīte.
šoreiz nebija vecāku, kas klātienē diktētu, kā pareizi, toties varēja just, ka daudziem bērniem tas iemācīts jau labi sen - ko var un ko nevar, ka nesanāk, ka šķībi. ar atvēzienu zīmēja vien mazuļi. un arī ne visi. bet cita iemācītā pareizība mani brīžam pārsteidza vēl vairāk.
meitene, kuru man norīkoja palīgos, kad atgriezos pēc kafijas pauzes, vainīgi atzinās - uzzīmējusi noasa šķirstam logus. lieliski, es teicu. nē, viņa protestēja, tam taču logu nebija, bet viss kārtībā, es visu rūpīgi aizkrāsoju.
pēc pāris stundu kopsadarbības viņa jau akceptēja sauli un mēnesi vienlaikus pie debesīm, pāris kokus uz plosta (jāglābj, kas glābjams), šādas tādas plosta filiāles, kas dreifēja apkārt, pāris lidmašīnas un pirātu kuģi. vēl zīmējumplacis piedzīvoja neredzamus sniegavīrus un ļoti redzamus slīkstošos aiz borta (diezgan cietsirdīgs stāsts, ja tā padomā, kamēr noass lepni kuģoja līķu jūrā, bērni, kas ilustrēja stāstu, bija krietni žēlīgāki un pretēji kristietības uzstādījumam, piezīmēja ne vien haizivis, bet arī glābšanas laivas un virvju kāpnes, sniedzot zināmu cerības staru).
(ķecerīgs ķeksītis par j-sudrabiņa baltās grāmatas iestudējumu mazliet vēlāk baznīcas pagalmā - rupji saskaldot - viens stāsts par nāvi, viens par slimību, viens par dzemdībām, viens par buršanos un vārdošanu, viens par velniem, tad aitu kaušanas aina un žurkas. un tas, kamēr daļa baznīcas viļņojas un sašūt par aktivitātēm krimuldā,)
bet vispār stāsts nav par reliģiju vai vizuālām dogmām. lai arī es diez ko neprotu apieties ar bērniem citos apstākļos, man ļoti patīk zīmēt mācīšana un tas, cik daudz informācijas zīmējums sniedz, saprašanās līmenis, ko rada tāda kopīga fantazēšana un mirklis, kad ieraugi, kā bērniem pamazām pazūd piesardzība un bailes no sanākšanas/nesanākšanas. abpusēji terapeitisks brīdis - pati taču visu laiku cīnos ar to pašu.