.saulgrieži bija īsta rūdīšanās kūre
iesākumam ar puspītu vainadzīnu paliku pļavā zem lietusgāzes, līdzbiedre neizturēja, man savkārt spītība neļāva pamest pusratā. kaut ko pa pļavu bišk pirms pusnakts sačamdīju, vairāk uz tausti kā redzi - pagājšgad te kaut kur bija lupīnas.. beigās sapinu savu gadskārtējo raganu slotu. stāvēju lietū un domāju, ka tā spītība ir viena no lietām, kas man sevī patīk.

nākamgad tomēr jālūko kāds mazāka apmeklējuma pasākums. lai arī šajā savienojas tās etno padarīšanas, ko akceptēju un daļa pseido, no kurām var izvairīties/paņemt tik, cik gribas, apmeklētāju apmēri man vairs nepatīk. šogad, pa vidam dziesmām un uguņiem, nez kāpēc bija sagadījies aplam par daudz visādu urlīgu piedevu - vaņa, vaņa, tu tur?
toties rīts bija kluss, dzidrs, ar sauli, gaujas miglām un basām kājām pa mežiem brišanu.

dg acīs un ūsās saimnieces cieņa arī uz mirkli cēlusies, pēc buldurjāņu saostīšanas vainagā.
tikām līdzbiedre vakarā ziņoja - "kaķis jau izvēma manu vainadziņu"