.pēc dažām stundām uz darbu, bet man joprojām nomods. tik vien kā pāris stundu atplīsums ap pusnakti sanāca. par daudz vakardienas.
.ievadam tas, ka vakar vispār ārpus plāna bija jābūt darbā. tad, protams, iepriekšējās dienā sadarītais un pārdarītais atkal un atkal nebija labs un, ja šodien atkal būs kkādas jaunas fantāzijas par to, ko un kā pa jaunam, pa jaunam pārdarīt vajadzētu, man bail, ka izspruks kas ļoti necenzēts un manai dziļi kristīgajai priekšniecei, kas visus sauc par mīlulīšiem un zaķīšiem, bet izstrādina uz velna paraušanu, nokaltīs viss, kas var nokalst.
.pie visa tā vēl piekāsiens no pasūtītājas puses, kuras vēlme pēc sarežģītas izšūdinātas rotas izpaudās a la dilemmā par jostiņu iekš "maijas un paijas" - gribu sarkanu, sarkanu gribu! nē, zaļu, zaļu! nē, sarkanu! viss patīk, viss patīk, bet nē - vairs atkal nepatīk. galu galā darbs palika pie manis, labāk tā nekā nodot savu "bērnu" nelabvēlīgā ģimenē/vai kkādā pofigistiskā atviltknē pagulēšanai. latviski izsakoties, darbs un materiāls, protams, tagad ir tur, kur ir.
.mērfijam turpinot uzdarboties, izrādījās, ka riteņa problēmas nav ne tik ātri ne ik lēti risināmas, kā cerēts, ka uz darbu arī sestdiensrītā ("nu, varbūt svētdien tev sanāks brīvs") un galu galā palaidu garām telefonzvanu, kas būtu vismaz kādu jauku pasākumu piektdienā piedāvājis.
.cerams, ka nedēļas (tak vēlams nākamās ar) limits ar šo ir izsmalstīts un vēl gar katla malu izkasīts..