.cirslīšbailīgs rīts
.kā jau forštates preilene - vienmēr gatava uz ļaunāko - šorīt pusmiegā izspērusies laukā pa durvīm un ieraudzījusi jeb pareizāk - diez ko daudz neieraudzījusi, sulīgi nolamājos, prātojot, kura vēl nesabildēta un neizlodāta koka māja tagad gājusi skuju taku jeb kļuvusi par siltināšanas sezonas materiālu bāzi kādam. tikai pāris mirkļu vēlāk atjēdzu, ka tad jau puskvartālam būtu jāsvilst (tāds kā Lielais Londonas vismaz), lai tādu lēveni piedūmotu (par sviluma smakas trūkumu, jau pirmām kārtām, es neiedomājos).