"dzīve uzmanīgi neļauj iedot/it neko no tā, ko esmu gribējis," saka vācietis, viņa iedod visu ko vēlos - sūkstos es.
ja cinisms un ironija nebūtu mani dienišķie jājamzirdziņi varbūt būtu labāk, jo nupat liekas, ka tam pieskaņojas viss, kas notiek. un kā gan citādi, ja ne kā ņirgāšanos no augšas, uztvert to, ka svari atkal un atkal tiek nostādīti izvēlēties nepieciešamības priekšā.