.vaimandieniņ,
kā es saprotu (un vēl jo vairāk KĀ APSKAUŽU) tos agrāko laiku ženiālos rakstniekus, kas staigāja pa darbistabu pīpi kūpinādami un vīnu malkodami un diktēja - "tā un tā, nē, labāk šitā, to ņemam laukā un mainām vietām ar pirmo paragrāfu, jā, un tad tur iespiežam vēl šito te..." kamēr viņu nabaga privātsekretāri drukāja rokas mežģīdami.
pēc 12 un mazliet vairāk h pie datora, kad gaidāmas vēl apmēram tik pat un ne drusku ne labākas h, es arī gribu, lai mani apvēdī palmas zariem, iedod vīna pokālu un pamasē pēdiņas.


(kaut gan zemenes rokas stiepiena attālumā, nākušas no nezinkurienestikainevietējās, šo kaut mazdrusciņ kompensē)