Pāris Rīgas dienas pagāja aizelsienā un skrējienā. Bija ļoti jauka izstādes atklāšana, daudz socializācijas un sirsnības.
Ar to izolāciju un vientulīgumu kaimiņzemē ir savādi - reizēm traucē, bet biežāk patīk, vari būt savās domās, neraizēties par nejauši sastopamiem paziņām, slikto matu vai saburzītu brunču dienām. Tad atbraukt un aumaļām sasmelties to, kas kādu nedēļu vai divas izpalicis.
Bija mazliet saulgriežu jūras zem negaisa debesīm un tad jau atkal autobuss, kurā iespruku līdz ar pirmajām lietus lāsēm. Negaiss mani panāca igauņzemē pie mājas namdurvīm, līdz ar kaimņieni, kas man lauzītā angļu valodā paziņoja, ka šī, viņas meita, lūk, tagad esot mana problēma. Kas teorētiski tulkojumā nozīmēja, ka lūk šī ir tā meita, kurai angļu valodā ir problēmas, bet faktiski jau to pašu vien.

Šovakar aizminos līdz pļavai, nopinu vainagu, saplūcu zāles. Pirmie Jāņi nelatvijā, mazliet savāda, pavisam nesvēku sajūta apkārt. Igauņi sakāruši karogus, bet tas arī viss. Pļavā bija daži piknikotāji un desiņcepēji pie tilta, daži skrējēji mežā. Lūkosim vēl aizklīst līdz brīvdabas muzejam.