Biju prom, baudīju vasaras skaistākās dienas, tālu prom, tur, kur nav uzmācīgās motoru rūkoņas, kur nav nejaucīgās cilvēku attieksmes, kur nav ielas, krustojumi, luksofori, putekļi un pārējie pilsētas elementi. Skrēju pa pļavām, ķerstīju taureņus, dauzījos ar draudzīgajiem vau - vau un saulaini atpūtos. Un lietus ik pa brīdim mani apciemoja. Laipni sagaidīju, sacienāju ar viesmīlību, paskrējos kopā ar to pa lauku takām.

Tagad atpakaļ te, Rīgā, pelēkajā ikdienā, kur rūpes, bažas, garlaicība, vienmulība un rutīna uzglūn aiz katra stūra, un ir rūpīgi jāuzmanās, lai ar tām nesaskrietos, pilnīgi šķiet bēdīgi, ka dzīvojos un darbojos še pat, pa pilsētu.

upd - sadzēsu vecos poustus. Atkal ieņemam zemo startu un sākam no gala.