Nu, tas, ka arī pirms piedzimšanas cilvēks dzīvo kā unikāla, neatkārtojama un ie-pazīstama būtne, varu liecināt skaidri :) Bet tas jau attiecas uz dzīvi pirms dzemdībām nevis pirms Piedzimšanas globālākā nozīmē.
Bet, ja godīgi, pietiek paskatīties uz vienu mazu, pāris stundas šaisaulē dzīvojušu bēbi ar Budas sejas izteiksmi un visnotaļ unikālu attieksmi pret visu notiekošo, lai šaubas par bērna pirmspiedzimšanas dzīvi nerastos. Nu nav tas mazais nekāda "balta lapa", pat ieņemšanas brīdī nav. Kaut vai tāpēc, ka pat ilgu laiku pirms ieņemšanas ir iespējams just viņa klātbūtni. :)
Ņemot no praktiskās puses: arī pavisam maziņš bērniņš, kam vēl ne mēnesis nav un kas uz apkārtējo pasauli nemāk reaģēt emocionāli (viņam ir tikai labi/slikti), miegā smejas un raud gandrīz kā pieaudzis cilvēks. Un jūtams, ka tā ir reakcija nevis uz sāpošu puncīti, bet uz sapni.

// bet tas tāds eksaltēts jaunās mātes viedoklis... bet, no otras puses, kurš gan cits drīkstētu par to spriest?