aj nu beidz. jebkurš pašrealizējošs darbs (man, piemēram, literatūra) ir kudiš labāks ego boosteris nekā izmisīga Pasaules Glābšana, katrā sērijā sastopoties ar jaunu kretīnu, kurš jāeliminē. tb jēga ir kaut ko atstāt aiz sevis, nevis visu mūžību nodarboties ar grīdas slaucīšanu. (nu labi, labi, ir jau iespējams arī tajā ielikt radošo garu.)

cits jautājums, ka šajā pašrealizācijā tam "ego" vairs nav tik lielas nozīmes, t.i., ja es uzrakstu k-ko, kas man pašai liekas sasodīti labs, tad ir prieks par to, ka tas teksts ir uzrakstīts, nevis par to, ka ES viņu esmu uzrakstījusi.