Senas pazīšanās
Vakar biju ciemos pie Jozefa. Tiku nosaukta par neirotiķi, kā psiholoģisko tipu vai, nezinu. Lai nu kā, pasēdējām, papļāpājām un bija visai cilvēcīga sajūta. Un tur sēžot un runājot ar viņu, man pēkšņi nostājās dažas šaubīgas lietas savās vietās. Es apjautu realitāti un to, ka nevaru sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Lai gan, man ir Suns Uz Siena Kaudzes Sindroms, uzskatu tomēr, ka ir jāatlaižas. Jādzīvo pašai un jāļauj Skumjajiem dzīvot. Kaut kā prātīgi izdomājās, lai gan - Jozefs man nepalīdzēja šai procesā, varbūt vnk ieraudzīt to arī no otras puses.
Es nezinu, vakar vismaz nejutos vainīga, lai gan tā sajūta mani vajā jau kādu laiku.

Vispār, man vakar gribējās laist vētrainā izklaidē, iepazīties ar svešiniekiem, dzert alkoholu no pudeles, I-Z-K-L-A-I-D-Ē-T-I-E-S, tad ar taksi braukt mājās, vietā, kur neviena nav. Taču, man nav tādas vietas, man ir vieta, kur ir pilns ļaužu. Šodien gan jūtos apmierināta, ka nerealizējos. Nepatīk man nākamās dienas rīts un diena pēc nakts dzīves. Bez tam - izklaidēm vajag uzticamus pavadoņus, ja tādu nav, tad arī svešinieki liekas burlacīgi un pasākums paliek nedaudz bīstams, lai gan nevaru noliegt, ka dēkains. Es esmu Tāda Mietpilsone, Labaissss.

Šorīt lasīju interviju ar Lolitu N. Sestdienā. Man, protams, kā klinšakmens Staburadzei, līdzjūtības muskulis paralizēti nekustēja ne no vietas, vien radās iespaids, ka viņas vīrs viņu pameta tādēļ, ka viņa ir tāda ... padumja, šķiet. Un intervijas stils arī bija Brīnišķīgs - tet a tet. Lolita kā cietēja.
Man liekas, ka ciešanas ir privāta padarīšana, bet padarot tās publiskas, tā jau ir spekulācija.