5dien gāju pieteikties uz maģistratūras studijām. Izdomāju, ka varētu iet pamēģināt arī psihologus un nevis tāpēc, ka mani tas ļoti interesētu vai arī tāpēc, ka man liktos, ka tas ir Prestiži vai Noderīgi, vai Pašterapeitiski, bet tādēļ, ka es reizēm jūtos ļoti, neizsakāmi vieda, muldu pa deviņiem mēmiem, bārstos ar klišejiskām gudrībām, apkārtējie ķer manus vārdus un piekrītoši māj ar galvu. Pēc tam gan man ir morālie, un es šaustu sevi par savu pārmērīgo muldēšanu un domāju visādas sliktas, sevi noniecinošas lietas. Nu, jā, mēs ar Jozefu jau sen domājam dibināt reliģiju un es radītu šīs reliģijas dogmatiskos pamatus. Lai nu kā - izrādās, ka lai studētu psih. maģistros vajag psih. bakalauru. Es biju tiešām mierīga, bez pretenzijām par psih. fak. iekšējiem noteikumiem, nezaudējot pašcieņu, izvilkos no tās fākultātes ārā, kamēr Jozefs žņaudzīja kabatslakatiņu rokās, jo bija sacerējusies, ka mēs varētu mācīties kopā. Turpat, uz gājēju pārejas bija notriekts gājējs un retie garāmbraucēji nekrofīliski snaikstīja savus kaklus ar cerību ieraudzīt asinis. Vēlāk es izskatīju vēl citas studiju iespējas, neskaitot tās, kuras mani interesē Galvenokārt un Primāri, un, ja nu es ieraugu vēl ko interesantu, tā es padomāju, un nonācu pie secinājuma, ka nekas Noderīgs, Prestižs un Perspektīvs mani neinteresē. Tas, protams ir bēdīgi, tas norāda tikai uz to, ka manā kabatā vienmēr būs vieta vējam un es celšos tuvāk debesīm, pa cik naudas un bagātības svars mani nekad nespiedīs pie zemes. Zināmā mērā žēl, jo workeru filozofija mani pārāk neuzrunā. Bet nu, katram sava smadzeņu uzbūve.
Šorīt no rīta domāju par nāvi, savējo. Šonakt sapnī ēdu Ziemassvētku pusdienas ar saviem mirušajiem radiem. Pie visa, mani jau kādu laiku vajā doma par audzējiem galvā, sevišķi, kad es uzzināju, ka manai, gados jaunajai kaimiņienei izoperēja no galvas audzēju dūres lielumā. Tas nemaz neliekas smieklīgi. Man vienmēr ir bijusi liela galva un dūres lieluma audzējs tur varētu atrast sev novietojumu. Mani tas uztrauc, bet vienlaicīgi arī liekas tāda nepateicīga un zaimojoša doma.
Aizvakar man uznāca paranoja. Sēdēju ciemos pie divām draudzenēm un man pēkšņi likās, ka es viņām nepatīku. Tas skan medicīniski, tik daudz es saprotu, bet omu tas neuzlaboja. Vēl vakar man tā likās, bet šodien, man ir Vienalga. Jo... Man arī daudzi nepatīk. Nu, nepatīk un viss.