Date:	2013-12-07 02:43
Subject:	cigarete
Security:	Public
Mood:	anxious
Music:	Lorde

Ir slikti. Es cenšos nesmēķēt, bet cigarete ir daļa no manis un ikviena kustība, ko esmu radījusi sevī, uztur šo vēlēšanos. Es smēķēju reflektīvi. Es apsēžos, un manas rokas atrod cigareti un ikviena kustība atrod veidu, kā šo procesu padarīt par vienkāršu kustību - pelnu nobirdināšana, cigaretes nodzēšana ar krāna ūdens strūklu, cigaretes satveršana, lūpu darbība, ikviena kustība, tā esmu es. Un tagad tās vairs nav. Daļa no manis ir zudusi. Es zinu, ka mans organisms to nepieļauj, es nedrīkstu smēķēt. Lūk , tas ir lielākais bieds, tā ir sevis atklāšana vai mācīšanās no jauna. Sevis pārprogammēšana. Vai to maz ir iespējams izdarīt? Nekad, man gribas Po stilā teikt, nekad. Es sevi nepazīstu un cenšos radīt sevi no jauna. Tas ir grūtākais, kad cigarete ir bijis tavs labākais draugs.

Jo vairāk manā dzīvē notiek, jo mazāk gribas rakstīt. Bet...
Vienu dienu biju apskatīt kādu pili, un tajā, sarkani drapētā istabā pie sienas karājās glezna, kura vajās mani visu atlikušo mūžu, jo es neuzzināju autoru. Glezna bija diezgan neliela formāta un attēloja sievieti un vīrieti. Vīrietis bija pieliecies pie sievietes krūts. Viņas krūtis bija baltas, ietērptas vaļīgā ņieburā. Tās bija apaļas, mīkstas un smagas. Es varēju sajust, kā viņas krūts ieguļas man plaukstā un tā bija ideāla krūts, pakļāvīga, silta un maiga. Ideāla krūts glāstīšanai, apbrīnošanai un skūpstīšanai, ideāla krūts plaukstai. Gleznas autors noteikti bija kaismīgs krūtenieks. Es paliku apsēsta ar to gleznu, kas notiek ar mani ļoti reti, pat jāsaka, nekad neviena glezna mani tā nav uzrunajusi.

Es nesaprotu, kas man šorīt ir uznācis, stress tāds, ka jau pamostosties tvēru pēc cigaretes un jozu smēķēt. Taču,ka nav pilnmēness? Sūdīgākais, ka man ir tiešām svarīga tikšanās šodien, bet es pat latviski nespēju padomāt, jo domas kaut kādas saraustītas, viss krīt no rokām un izdarās nepareizi. Sūda Mērfijs.

Pēdējās dienās man ir uzradies pusaudziskais dumpinieciskums. Nekas nepatīk, izglītībai nav nekādas vērtības un cits craps.
Vakar likās, ka J. no LV atvedusi arī Cūku gripu, jo es jutos patiesi štruntīgi un tad vēl iztēle šīs sajūtas pastiprināja. Ironiski, ka 6dien apmeklēju Koncentrācijas nometni, aplūkoju barakas, SS torņus, krematoriju un nošaušanas vietu, un tomēr, šīs brīvdienas ir rakstāmas ar plusa zīmi - tās bija pilnas dažādu notikumu, atklāsmju un pozitīvu spērienu. Ta jau redzēs, kā viss izvērtīsies. Brīvdienu iedvesmota, inspicēju vietējo bibliotēku un biju arī Berlīnes bibl. Jāsaka, ka man vajadzīgo literatūru neatradu nekur (varbūt slikti meklēju, taču - sistēmu sapratu, un tas ir daudz), tāpēc domāju apmeklēt vēl vienu vietu, un, cerams, ka tur viss būs.

Aa, šonedēļ uzzināju un ieraudzīju divus savus kaimiņus, katru savā dienā, abi glīti, pieklājīgi un jauki. Nu, ta jau pavisam nav traki.

Dzert vienai nav pieņemami, ne? Bet uznāk.

Vakar pie manis ciemojās mana ukraiņu kursa biedrene. Es viņu cienāju ar maizītēm (tās atnesa viņa) un liepziedu tēju (tā man bija). Viņa jau ir izplānojusi manu braucienu uz Krimu. Par to vēl nav informēts potenciālais šoferis. Bet vispār, pēdējā laikā dzirdu daudzus cilvēkus, kuri nezina, ko iesāks pēc gada vai diviem, pilnīgi bez perspektīvas par nākotni. Tādas problēmas ir manām 3 draudzenēm no LV, 2 paziņām no EST un arī šai ukraiņu meitenei. Varbūt šis laiks ir tik nekonkrēts vai pārpildīts ar informāciju, ka cilvēks tik ļoti apjūk no iespējām un vairs nezina kādu ceļu iet, es nezinu.
Šodien izlasīju uzsaukumu dziedāt LV himnu 21.00 pēc LV laika. Tas būtu diezgan labi, ja es savā sporta nodarbībā, kur fonā skan nomierinoši ritmiska mūzika, sāktu dziedāt himnu. Gribētu uz to paskatīties no malas.

Vēljoprojām nesaprotu ortodoksās baznīcas dogmas. It kā saprotu, ka viss slēpjas Dēla jautājumā, bet te tik samežģīti notiek skaidrošana, ka esmu pagalam apjukusi.

Es koķetēju ar visiem, bez liekas šķirošanas un ākstīšanās. Ja jau ir seksa trūkums, tad ir, un izpaužas tas pilnīgi nekontrolējamā savas neizlietotās seksuālās enerģijas pārraidīšanāuz svešiem, nevainīgiem vīriešiem. Vispār, es tikai tagad sāku atgūties un gūt interesi par literatūru. Gribu bibliotēku. Gribu.

Vai Maiklā Džeksonā ir kaut kas reliģisks? Nopietni. Man jāvada seminārs par šo tēmu un nav ne jausmas ko tur varētu stāstīt. Es nedomāju katoliskos stereotipus par maziem zēniem vai kādas citas ironijas, kā piem., viņa transformāciju no melnā uz balto, kas, protams, ir Brīnums, bet gan nopietnas lietas. Mans Reliģijas un Mūzikas profesors ir Džeksona fans.

Vakar ēdu marcipāna torti un veģetāro kebabu. Pirmā (kūka) ir viscaur vāciska, garšīga un salda. Kebabs, viscaur turku. Lai gan, turki man netīk, no pārtikas viņi šo to saprot. Viss viņiem ir garšīgs. Kā tas nākas?

Vakar biju ciemos pie ukraiņu pāra. Pie puiša bija ieradušies vecāki, tētis ir dienējis Afganistānā, bet mamma vēljoprojām fano par Padomju Savienību. Tā bija kā atgriešanās pagātnē. Slāvu uztvere par lietām, būtiski atšķiras no mūsējām. Paklausījos visus tos tekstus un pieklājīgi klusēju. Kopumā vakars bija izdevies. Pāris un vecāki uzaicināja mani vasarā uz Krimu. No manis ir tikai ceļš un ēšana, pārējais, nakstmājas un eksursijas, paliek uz viņiem. Braucot prom, manā somā tika iepakots ēdiens un sadoti labumi. Atkal jutos kā aizbraukusi ciemos pie ģimenes, vismaz tādā izpratnē, kādā es iedomājos, jābūt ģimenei. Ja neskaita ukraiņu popsu un PSRS reminescenses, viņi ir ļoti jauki ļaudis. Sarunāju iešanu uz kino, teātri un citām kulturālām vietām.
Lai gan, es jutos pavisam savādi. Viņi bija pavisam jauki, bet es savā latviskumā nespēju līdz galam izbaudīt viesmīlību, jo baigi grūti pieņemt atšķirīgās lietas.

Divas daļas- viena vispārīga, otra - personīga

I - Beidzot te ir profesors par kuru varu teikt, ka tas ir mans mīļākais mācību spēks. Vispār jau - visi viņi te ir pagadījušies forši, bet šitas ir labākais. Viņš atbilst visiem stereotipiem par profesoriem. Viņš ir gudrs, viņam metās plika galva, taču viņš pārķemmē matus pāri galvvidum, un tomēr tie parasti sastājās mežaini. Viņš ir pedantiski apģērbies, taču lekcijas laikā viņam no biksēm izspraucās krekls, sasmērējās apģērbs ar krītu un viņš ir neveikls. Rakstot gadās, ka viņam salūzt vai nokrīt krīts. Šodien, viņš gribēdams parādīt Vatikāna karti, to nejauši saplēsa. Jokus viņš arī stāsta, bet tik nopietni, ka ir jāuzmin, ka tas ir joks. Runā viņš ātri, man ir grūti saprast, taču viņš ir neticami jauks cilvēks. Cik ir nācies ar viņu runāt pēc lekcijas, viņš ir tik pretīmnākošs, cik pretīmnākošs viens cilvēks var būt, bez atlaidēm, protams, tā ir Objektīva pretīmnākšana. Pēc viņa lekcijas es parasti jūtos pacilāta, lai gan, pusi nesaprotu. Beidzot man arī te ir tāds, kuram es esmu akadēmiskā grūpija.

II - Lai gan, teicu, ka seksualitāti var iekapsulēt, pēdējā laikā visus glītos un neglītos sava vecuma jaunekļus vai jaunākus, iztēlē redzu kailus. Lai gan, man seksu gribās tikai ar vienu cilvēku, neķītrība nesnauž. Es aptuveni cenšos noteikt, no aplūkošanas vien, skilus seksa jomā. Es uzkrāju enerģiju tam brīdim, kad varēšu palaist to auļos. Mīnuss, vai pluss manām attiecībām, ir tāds, ka neesmu redzējusi te nevienu cienīgu konkurentu, ar kuru man gribētos mesties Mežonīgo Zušu Deja. Bet, jūtu to, ka aiz briļļu stikliem, acīs man mirgo krāniņi.

Man patīk, beidzot kaut kas, man patīk kā vācieši saka "Chuss". Viņi šo mazo vārdiņu izdzied un beigās ss ir kā pufīgs keksiņš - Chu-u-ss vai vēl labāk Chu-uss-ī.

Izrādās, ka seksualitāti var iekapsulēt līdz laikam, kad tā būs nepieciešama, vai līdz brīdim, kad to varēs izmantot.

Mana vājība ir zilacaini vīrieši ar biezām uzacīm. Gaišmatainums un spalvainums ir bonuss. Seksīgi.
Visneseksīgā lietā, manuprāt, ir vienmēr aukstas un miklas rokas.

Mani pārsteidz slāvu sieviešu attieksme pret vīriešiem, šausmīga čubināšanās, bet daudzi slāvu vīrieši tik un tā ir lopi.
Savukārt es savu latviešu vīrieti bieži rafinēti spīdzinu, lai gan lielākoties cenšos būs tik laba, cik vien laba spēju būt. Un, kad es esmu laba, tad es esmu LABA. Ļoti laba. Un, mans latviešu vīrietis vienmēr ir labs, izņemot brīžus, kad tāds nav, taču, tas līdzsvarojas, jo reizēm taču manī pamostās spāņu inkvizīcija. Tā, kā - abi esam ieguvēji. Tāpēc vienmēr ir jādzer par harmoniju un ieguvumu.

Man ir tāda sajūta,ka man krūtīs būtu iesiets mezgls. Intersanti,kad man sāks patikt šī vieta? Vienīgais prieciņš vakaros ir "The Big Bang Theory".

Šonakt sapņoju,ka esmu Kievijas estrādes zvaigzne, bet atteicos taisīt plastiskās operācijas, lai atbilstu Krievijas tirgus pieņemtajam formātam. Es pratu dzidāt, lai gan sapnī to nedarīju. Tad man vajadzēja iet pie Viagras solistes uz tusiņu. Uz turieni mani aizveda mans superzolīdais miesassargs, bet menedžeris gan man bija tāds krievisks. Viagras tusiņš notika baseinā, un,kad es tur nonācu, bija izcēlusies panika, jo baseina dibenā bija divas, nogrieztas cilvēku galvas un viens cilvēks, kuram ūdens ventilātors (? kas tas tāds) bija nogriezis kājas. Tad es devos prom, pa bambusa paklājuņu, un darīju to ļoti cēli, mans miesassargs mani slavēja par graciozo iznešanos.
Tad mēs gājām atrakt kaut kādu noslēpumu un ļauni bērni meta uz mums ar lapseņu pūžņiem, bet mani lapsenes nekoda, jo, kā izrādās, es esmu lapseņu pavēlniece. Tā es gāju tur, rokas izpletusi un virzīju saniknotās lapsenes pret saviem uzbrucējiem.
Bet šodien man tik ļoti trīc rokas, ka es nevaru parakstīt, man viss ir jālabo 3reiz.

upd
Vēl sapnī es spriedu par to, ko labs grimma meistars var izdarīt ar sievietes seju, un ka labs vizāžists ir neatsverams sievietes - zvaigznes ieguvums.

Liekas,ka ikvienai personai ir gadījies slimot vasarās. Ārā, ja mājas ir pie jūras, spīd saule, var dzirdēt ūdensmoču viļņu šķelšanu, skan smiekli, viļņu šalkas, bet tu guli mājās, TV neko prātīgu nerāda, jo saule spīd ekrānā, palasīt nevar, jo sāp acis vai viss jau ir izlasīts, un no garlaicības var gluži vienkārši nobeigties. Un tad, tu redzi mušu, kas spindz gar loga rūti. Tā ir mušīga muša, tā sitas gar stiklu, rada troksni, nokrīt, tad atkal paceļas un sitas gar logu, un lai gan, logs ir atvērts, tā nevar atrast izeju. Tas viss ir garlaicīgi, un, ja muša sniedz tev iepriecinājumu, tad ir skaidrs, kurā garlaicības līmenī Tu esi nonācis - vienā no augstākajiem (vai zemākajiem, tas kā uz to skatās).
Šodien biju Berlīnes oktoberfestā. Neteikšu, ka bija intersanti, bet, mušai es uzmanību nepievērstu. Mana poļu Agneška bija gatava pat neapsēžoties, pagriezties un iet prom, jo viņai tur ir par daudz dzeršanas un trokšņa. Varētu padomāt,ka kempusā ir intersanti. Novilkām tur kādu laiku, intersanti jau nebija ne pavisam, taču vide cita, un vīkšamies atpakaļ. Braucot mājās es meklēju, kur ir tā sasodītā muša, es griibbu, lai tā mani izklaidē, jo Agneškas klātbūtnē par koši raibs paliek melnbalts, sasodītā krāsu bende.
Viens bonuss šodienai - iepazinos ar vienigo igaunieti savā uni.

Beidzot nopirku interesantu grāmatu. Cerams, ka būs laiks to izlasīt.

Vienīgā lieta,kas attaisno-tu veģetārismu, ir piln-asinīga dzīve.

Ha, līmenis uz augšu.

O, šodien es būšu ļauna, un man to nekad nepiedos.