Un vispār, man VISU laiku, Nepārtraukti gribās ēst.

Vakardien Maksimā par 19 santīmiem gab.nopirku labas, svaigas un gatavas vīģes, kuras šodien apēdu. Tagad sēžu siltumā un domāju, vai ir vērts izvilkt sevi no siltuma un mēģināt inspicēt vietējo mazo Maksimu. Diezi vai tur ar būs, bet kā saka, kas mēģina, vismaz mēģina.
Vispār pēdējā laikā man ir tik intersanti, krāsaini sapņi. Pēdējā epizode, kuru atceros, ir vārnas politelēna maisiņā, un vienas vārnas knābis bija izdūries cauri.

Izrāva.Liekas,ka pie visa, nomiršu badā.

Ziniet, kopš atgriešanās esmu piekususi. Pa īstam. Latvija ir viena reti neirotiska valsts, un ne tikai tāpēc. Man IR jābrauc prom. Un, kad es nomiršu, tad skanēs šitā dziesma

Brīvdienās man gadījās interesanta diskusija, ar secinājumiem.
Iepazinos ar vienu Latvijas krievieti, kura ir studējusi politologus un pabeigusi MA Vēstures fakultāti. Interesanti jau bija, kad nonācām pie karogiem, viņa iesaucās, ooo, jānobildē savējais. Es, naivā latvju sirds, saku, eu, bet re kur ir mūsu, kamēr ieraugu kā viņas fotoaparāta zibspuldze atklāj Krievijas Federācijas svītraino. Oki, doki, es tik pie sevis nosmīkņāju.
Nakamais etaps - runājos ar Krievijas krieviem, tie man saka, ka Pribaltikā :) krievus nemīl. Es saku, jā, jo mūsu krievi staigā sporta biksēs, tusē pie tirgus, un ēd semuškas. Pēkšņi, mūsu krieviete saka: man reiz latvieši ar akmeni iemeta pa galvu. Es viņai atbildu, ka agresīvi cilvēki ir visur, bet jūtu, ka manas rokas konvulsīvi sāk raustīties. Viņa jaucās manā, visnotaļ apolitiskajā diskusijā, un es saprotu, ka sāku dzirdēt kaut kādu īdoņu, sākumā klusu, bet īdoņa sāk kļūt par Troksni. Lieku Ignore. Runājos par roku ar krieviem, par Queen, par Dream Theater u.c. man dārgiem mūzikas izpildītājiem. Es saku, ka pie mums lielākoties krievi klausās desu, šie ņirdz un tā. īsāk, viss forši. Kaut kādā veidā atkal skaram politiku, jo Tie krievi nesaprot, kas pie mums par krieviem, mūsu LV krieviete saka, ka tā nav, es saku, gan jau, ka nav, taču - skaļos vienmēr pamana vairāk, un lēni virzamies nost no politikas, kad, mūs MA vēstures fakultātes krieviete saka: jūs latvieši svinat fašistu svētkus un karojāt ar fašistiem. Krievijas krievi fiksi off, pateica tikai, ka tā ir LV iekšējā politika, un aiztinās. Bet man pēkšņi karuselis galvā, pasaule griežas straujāk, un īdēšana ir pārvētusies rūkoņā. Izrādās apkārt esošie akmeņi lūdzās, lai es iesviežu mūsu krievietei pa galvu vēlreiz un pamatīgi. Fuck off!! Ko es? Aizgāju dzert ar igaunietēm, vienojāmies kopīgā tostā - Terviseks, Wir hassen russen!!!!

No rīta 7.24 pamodos, jo tas pats vakardienas krievs aiz loga teica savai dāmītei - ja tebja ljublju.

Ooo, noskatījos "Lesbian Vampire Killers". Britu ražojums. Vai ta' vajag komentārus?

Man istabā uz palodzes jau kādu laiku mitinās citronkociņš. Nekad mūžā neesmu rūpējusies par istabas augu, bet šitas kociņš mani ir sagrābis savā varā. Vairākas reizes dienā, kad esmu mājās - apsmidzinu viņu ar ūdeni (speciāli apgādājos ar izmidzināmo pudeli, no kuras reizēm apsmidzinu arī sevi - kompānijai). Pa dienu izlieku kociņu saules pusē, tā nu viņš tur tup un uzņem starus, un izslienas vai, manā gadījumā, saceļas. Labi, ka istabā ir kaut kas, kas saceļās. Tātad - un, kad vakarpusē viņš (jo ir Dzīvs) tiek pārnests atpakaļ uz savu vietu, tad viņš saplok/nolaižas (tas ir sliktāk, bet tāds ir dabas likums - kas saceļas, tam ir arī jānolaižas), un, laikam, iemieg. Tā, lūk, es neesmu pavisam viena.

Džī, kā man ir jāsaņemās, bet rādās, ka gals ir tuvu.
Bet ir savs prieciņš - DT jaunais albūms ir e.k.s.e.l.e.n.t.s.

Šodien esmu datorkāve, definately. Otra datora Ctrl taustiņš palika man rokās.
Mājas ir tāds karstums, ka smaržo pēc pirts.

Viss ir diezgan labi. Pa dienu aizmigu, pamodos no sajūtas, ka mirstu. Nevarēju atgūties. Tad piegāju pie sava visuzticamākā drauga - datora HP, un - Tadadā!!!! Kompis nomira - pa riktīgo. Tagad to sagaida pārinstalēšana (bez garantijas uz pozitīvām izmaiņām). Funny? Lai tas liktos vēl jautrāk - pēdējie 6 darbi jānodod līdz 3dienai.

Johaidī, kā galva sāp.

Vispār man nepatīk bezjēdzīgi atšķirtības brīži, neskatoties uz to, ka šo brīžu iemesls Ir jēdzīgs. Nākas būt patstāvīgai un nobriedušai, un darīt visādas lietas. Nu, jā, tā kā būtu jau laiks, bet, sasodīts, vīrietis sievietei ir domāts tāpēc, lai sieviete varētu viegli dzin-dzināties pāri mākoņiem.
Kleita plīvo un matos rotaļājas vējš.
Pavadījums idillei: Bigbnends spēlē jebko, bet ar neizsīkstošu prieku.

Tādai ir jābūt sievietes dzīvei.
Vīrietis šajā idillē ir spalvains, inteliģents, monogāms mačo-mežonis, kurš priecājas par savu bezrūpīgo sievieti.

Škiet, ka autobusa šoferi Laburītu uztver ar riebumu. Visi tādi sadrūmuši šajā lietainajā laikā, bet - vai nav forši? Vismaz apkārtne nepaliek par Dalī kūstošo ainavu, un cilvēki nestaigā lipīgi un nelaimīgi. Gaiss ir dzidrs, saldi smaržo un lapas ir tumši zaļas.
Silta tēja papildina noskaņu.

Kopš man kājās nav rudens/pavasara apavi, visu laiku gadās saberzt tās, tulznas no vienas vietas. Sāp ļoti.

Pēc nakts gāziena, cerēju, ka laiciņš šodien būs spirgts un jauks, un vairs nebūs sajūta, ka dzīvoju elles pievārtē.
Es alojos.
Un birokrātija ir mistiska, tagad to zinu. Lai to izprastu, vajag veikt iesvētes rituālu, tas stabili.

Kaut kādi dīvaini sapņi pēdējā laikā. Vakar peldēju zem ūdens, un atvēru dzīlēs kaut kādu lūku, kad ielūkojotos tajā, tur paralēlā pasaule, kurā dzīvo mazi kažokzvēri, runājoši, protams. Ielīdu lūkā, aizgāju līdzi vienam kažokzvēram, skatos viņam gulta, bet gultā maza metāla vabole. Kažokzvērs paņem šo vaboli rokās, bet tā izrādās ir BMW vabole, arī runājoša. Piespiežot šai BMW vabolei dibenu, tas atverās, kā mobilais telefons, pa kuru var izsaukt taksi. Vēl tur bija dzelzceļš un izsekojoši elementi.
Šonakt sapnī plaucēju čilli piparus, jo tad tie neesot vairs tik asi. Salasīju tos lielā grozā, zaļus un sarkanus, un grauzu vienā mierā. Paralēli pasaigājos par interneta lapām, vienkārši iegāju tajās un kā maziņš burtiņs pastaigājos.
Un audzēju tomātus un gurķus.

Viss, es sāku palikt manīga. Man ir mēnesis laika, lai sarakstītu visādus darbus, un to ir tik daudz, un es tā uztraucos, ka sāku jau naktī sapņot apokaliptiskas ainiņas. Jau rakstot vien šīs rindas, manī sarosās tā spriedze, kas pavelk zarnas uz āru un rada to velkošo, kutelīgo sajūtu, kura iet rokrokā ar stresu. Galvenais,ka es vēl savā naivumā, izdomāju palīdzēt savai māsīcai, laikā, kad man vairs nav laika.

Nemaz nezināju, ka Bang bang oriģinālā ir Cher dziesma. Jebkurā gadījumā, tas ir gan baisi, gan smieklīgi.

Pavasaris