Visu dienu mētājoties pa māju, ceļot pilis no plastmasas klucīšiem, spēlējot ķerenes un ķemmējot lellem matus, nonācu pie sajūtas, ka vakarā, kā pie svētdienas, gribas noskatīties kaut ko lirisku. Atbilsotoši savam briedumam (sk. iepr.) izvēlējos filmu, kas portālā cinemaxx.ru atrodama zem erotikas žanra, un sanāca, ka pērkot kaķi maisā, ieguvu kaut ko negaidīti satriecošu. Lai gan pēc loģikas, erotikai, kā žanram, vajadzētu rosināt manu iztēli sekojošām mīlas rotaļām, pēc filmas noskatīšanās vēl kādu stundu pārdomāju sižetu un vispār, filmas beigās raudāju. Tas bij skaists un kaislīgs kino, ne erotika (sekss bija, bet ne kā budinājuma elements), bet drīzāk filma pieaugušajiem. Secinu, ka esmu pieaugusi.
http://www.imdb.com/title/tt0254455/
Lūk links
http://cinemaxx.ru/8/4767-ljusija-i-seks-lucia-y-el-sexo-2001.html

Kvalitāte ir nožēlojama, bet man tas netraucēja.

Fākultātē (teoloģijas) daudz glītas meitenes mācās.

Man patika vakar dzirdēta doma.
Baznīca un citas instances LV saka, uzsver un veicina domu, ka Latvijas sabiedrības veidošanā ir jābalstās uz ģimeni.
Vienkāršojot, ģimene - LV sabiedrības pamatakmens.
Pēc statistikas, tieši ģimenēs notiek visvairāk slepkavības un vardarbības, u.c. "labiņas" lietiņas.
Secinājumus izdariet paši.

Nevaru nekādi atcerēties, kas tur bija ar to "kā" un "nekā" lietošanu. Vai būtu tā, "Šodien ir sliktāks laiks nekā vakar?" vai būs: "Šodien ir sliktāks laiks kā vakar". ?

Vakar piebraucot pie mājas, garām gāja sieviete, ap 30-40, garos džinsu svārkos ar šķēlumu un rozīgu vējjaku, mati kastaņbrūni. Ejot gar sētu, šī sieviete nepiespiesti iebāza pirkstu savā ausī un pēc tam šo pirkstu iebāza sev mutē. Ņam ņam

Jā, vakar biju uz Watchmen.
Parasti cilvēki sākot ar plusiem, un tad beidz ar mīnusiem, bet man vienmēr ir licies, ka labāk ir sākt ar mīnusiem, bet beigt ar plusiem, tas būtu uzmundrinošāk.
Mīnuss - bija bišķi pa garu, un varēja izlaist tās muzikālās iestarpes (ne tāpēc, ka sliktas, bet tāpēc, ka pagarina filmu).
Pluss - visa filma.
Vietām skaista, vietām asprātīga, vietām gudra un filozofiska (filozofiska - kā pārdomas raisoša) un daudzviet bēdīga. Roršaks - vistraģiskākais tēls un mans varonis.

Vakar Sinemās bija jauniešu četrotne, kas nevarēja izlemt uz kādu filmu iet, un viens puisis izteicās: "Ejam uz Watcmen, tas nekas, ka baigi sekli" (teikuma nobeigumā bija neizbēgamā ķiķināšana)
Te būs riebeklīgs kompānijas raksturojums: divas studējošas lauku (pēc būtības) dūdiņas, ar tendenci uz "gudro kino" un divi tik pat parasti jaunieši.
Viss, pārtrauco šo, sausi krakšķošo rakstīšanu, ja nav kazai piena šodien, tad pupus lieki nespaidīšu.

Vai, kāda Lupata es pēdējā nedēļā esmu, tā vien liekas, ka personīgais viedoklis man nepiemīt kā šķira. Es varētu piekrist Dārtam Veideram paniekoties ar plānētu spridzināšanu, Hitleram ieviešot "bērnu krāsnis", Staļinonkulim par badu Ukrainā, un to visu tikai tādēļ, ka mani varētu pāliecināt par kaut kādu iespējamo labumu, kas varētu būt pavisam Relatīvs. Protams, es noveļu visu uz laika maiņu, bet ir arī kaut kāda vēlme "iekļauties", piekrist un būt jaukai. Īsāk - Lupatīguma kalngals.
Nespēju neko izlemt un piekrītu visam.

Vai vai, kā gribas noskatīties Watchmen, pilnīgi sajūta kā nabadziņam pie skatloga. Piem., Slumdog M. jau esmu aizmirsusi, un nemaz negribēju skatīties, bet taga' trīsot gaidu dienu, kurā sēdēšu kino un skatīšos šo filmu. Uijjjj. (Saķeru galvu)

Vakar braucot a-busā uz fākultāti, ievēroju cik ļaudis ir palikuši Dusmīgi. A-busa šoferis skaļi bļaustījās uz vienu veci, par to, ka šis ne tā pie a-busa pieskrējis, esot ar kāju spārdījis. Njā, braucošam a-busam ar kāju iesperot tiešām var izvaidoties neglābjams caurums.
Tomēr, mans pazudušais aipods tika atrasts fākultātes bibliotēkā un tagad gaida mani. Domājams, ka šonakt es to guldīšu vates gultiņā un apsegšu ar mazmazītiņu sedziņu, nu, lai neapvainojas.
Un vēl, grasos nosebot lekciju, ar milzīgiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Šonakt sapņoju, ka pēkšņi pilsētā ir pazuduši cilvēki, es staigāju pa tukšajiem dzīvokļiem un skatos svešas mantas, un zinu, ka šos cilvēkus ir paņēmuši citas planētas iedzīvotāji, tādos pēlēkos cilindriskos gaisa kuģos. Pēc kāda laika cilvēki sāka atgriezties, un uz sejas viņiem iededzinātas zīmes, uz vaiga, zem acs, pusloka formā, kā amerikāņu kapakmeņi. Atbraucēji ir tādi nīgri un Komunisti. Sapņa beigās es saprotu, ka sāksies vajāšanu laiks.
Vakarvakarā vēl nolūrēju Graustu milionāru. Visu laiku baidījos, ka filma beigsies slikti, jo man vairs nepatīk filmas ar sliktām beigām. Taču - nē, filma beidzās labi. Ij labi bija, ka nebij nekā samudrīta un pēcāk varēja mierīgi gulēt, vienīgi kādā brīdī apnika skatīties, taču tas bija viens brīdis.

Pēdējā laikā nevaru saprast, nodefinēt sev, vai esmu ticīga vai nē, un, ja esmu(vai neesmu), tad kādai konfesijai un reliģijai piederu. Rodas vēlme identificēties ar kādu reliģisko/dzīves zinību utt. "spārnu".
Pagaidām jūt kaut kādas references no visa kā. Bez tam, man patīk vērot cilvēku ticības "mehānismu" un uzbūvi, tāpt kā to iztirzāt un sadalīt pa plauktiņiem. Man patīk, kad indivīdu personīgajā reliģijā ir viss kas no visa kā
Bet vispār, es jūtu, ka man ir bail dzīvot LV.

It kā jau es esmu vispārzināma zaķpastala, taču vakar es nobijos kā diegs. Eju, gaišā dienas laikā, nedaudz pēc 16.00, pa gaišu, taču tukšu Ormaņa ielu un man sāk sekot kaut kāds nenosakāms jaunietis. Un nevis sekot, manā paranoiskā iedomu pasaules stilā, bet Pa Īstam.
Sākumā padomāju, ka viņš vēlas man pavaicāt cik ir pulkstenis vai uz kādas ielas viņš atrodas, tā kā, viņš virzījās uz manu pusi, bet tad es sapratu, ka iespējams virziena jautāšana nav viņam padomā. Ļoti priecājos, kad nonācu mājās. Tagad man ir bail iziet uz ielas (nu, jā, atzīstu, ka esmu "mīkstā"). Vakar nopirku Stokmanī zolīdās "bomžu pakas", un, gadījumā, ja burlaks bij' noskatījis manu somu, tad viņa ieguvums būtu nekvalitatīva pārtika un šokolādes tāfelīte. Un vecs mob. tālrunis.
Jebkurā gadījumā, pastāv iespēja, ka es kļūdījos, un tas bija izglītots, pieklājīgs jaunēklis, kuram nebija konkrēta galamēŗķa, vai viņš jutās slikti un vēlējās kompāniju, pa ceļam uz savu galamērķi. Cerams, ka tā.

Šodien ļoti labi izskatos. Zem acīm ir tumši loki, acis sarkanas, seja bālāka kā citudien. Skatīšanās spogulī sagādā patiesas sāpes, un ir urdoša prasība pēc siltas vannas.
Kaut kur pazudusi mana jaunā un foršā cepure. Laikam ar pavasara iestāšanos, tā ir sameklējusi sev citu galvu, piem. Aļaskā, un aizgāja nakts melnumā, pat neatstājusi man papīra strēmelīti ar sirdi plosošu atvadu ziņu un jaunajām koordinātēm. Pat nezinu vai ir vērts to gaidīt atpakaļ, kad sāksies jauna Ziema.
Esmu pārmeklējusi visas iespējamās vietas, kur tā varētu būt, tāpēc atliek tikai šī versija vai, protams, citplanētieši.

Aij, nē, viss iepriekš minētais nav Hex esence. Daži momenti ir atbaidoši naturāli. Skaisti un asprātīgi.

HEX, ļoooti laba izklaide tiem, kam patīk raganas un dēmoni  Ne tikai pliks britu krāniņš, bet arī burvju sēnes. Tas viss gan parādās otrajā (un beidzamajā sezonā). Ehhh, briti tomēr mākt "rakt". 

Sesija nokārtota ar labiem rezultātiem, un pirmajā brīdī es pat biju apmierināta un saviļņota. Citi ir lepnāki par mani, nekā es pati. Mans prieks pēkšņi saplīsa, nu jāsaka, kā Ziepju burbulis.
Nav jau tā, ka es esmu nūģe, lai gan jāsaka, ka fākultātē man Nūģu joki itin labi patīk, bet man IR svarīgi, dažādu pasaulīgu iemeslu dēļ, saņemt to labo novērtējumu.
Atsaucoties uz šodien izlasītu atziņu par pieaugšanu (mani tā ļoti aizķēra, ja kas), trakākais kas notiek pieaugot (paliekot vecākiem) - Aplauzieni ir smagāki. Es dažus aplauzienus pat atceros. Piemēram:
1. Man likās, ka alkohols ir garšīgāks. Atceros, kad sīki bijām, ar brālēnu reizēm pagaršojām liķieri no svētku galda, atlikušo pieaugušo glāzēs, un tad likās, ka tas ir kaut kas nenormāli šiks un superīgs (LB, sarkans un salds, citi jau tolaik nebija). Ne es, ne mans brālēns (kas ir kind of wierdooo, jo šams ir bijis tuptūzī*) neko daudz nedzeram. Abiem ir baigi slikti pēc tam.
2. Kafija. Nu tas arī likās kaut kas Wooow. Sestdienās man ļāva dzert kafiju ar pienu. Šķidrumam pa virsu peldēja kafijas graudiņi, taču, garša jau nebija svarīga, bet pats fakts.
3. Augstpapēžu kurpes. Mammai bija baigi smukās. Izrādījās, ka tādi apavi manām kājām neder.
4. Vēl man likās, ka viss ir baigi viegli, un cilvēki ir vienlīdzīgi, cik nu es to terminu sapratu, bet doma tāda bija, sapratne par naudu un mantu vēl nebija. Nav jau tā, ka pieaugot, es jūtos apdalīta vai kā savādāk, taču, kaut vai intelektuāli, šķiru sistēma reāli pastāv. Džii, intelekts, tāds vārds mani neuztrauca. Bija forši lasīt grāmatas latviski un krieviski, rakstīt krieviski vēstules krievu draudzenēm (9 gadu vecumā, dzīvojot latviešu ģimenē. Es nelielos, bet atceros, ka salīdzinājumā ar citiem klasesbiedriem jutos dumja. Bērni, ehh). Bāc, es taču bībeli biju izlasījusi pirms 10 gadu vecuma, jo man gribējās zināt, par ko visi tā fano. Vecā Derība man nepatika, to es viegli palaidu garām, bet Jaunajā Derībā, mans varonis bija Jēzus. Man pat bija viņa bildīte (fotogrāfija, kurā viņš uz ēzeļa iejāj pilsētā, ar viņa autogrāfu un žilbinošu smaidu. Datēta ar g.s. pirms mūsu ēras.) Atceros, ka teicu ka Dievs man nepatīk, bet Jēzus gan.
5. Sekss notiek rīvējot vēderus vienam gar otru un mēnešreizes ir zilumi zem nabas.

un daudzi citi

Protams, par cilvēciskajām attiecībām un biežo bēru apmeklēšanu, ehh, tad es dzīvoju laimīgā neziņā. Ar puikām spēlēju ģimenēs un izlikos, ka jasmīnu jaunie asni ir banāni, jo viņus varēja mizot kā banānus, kuri, pieaugot man nemaz negaršo, bet Manā laikā banāni bija Deficīts. Vispār, izlikšanās spēles bija Labās. Atzīšos, ka šo paradumu es neesmu atmetusi, gan ne tik burtiski kā bērnībā, taču pirms gulētiešanas bieži vien spēlēju "Kā būtu, ja būtu spēli". Tas palīdz aizmigt.
Labi, aizrakstījos, bet tas tāpēc, ka par Godu Sesijai brutāli dzeru.

* Stereotipi un aizspriedumi. Tie man bērnībā jau piemita: ēbreji Macā iecep bērnu asinis. Man garšoja Maca, es ēdu to ar Grēcīgu baudu. Hmm, man vēljoprojām tā garšo, un es vēljoprojām to ēdu ar grēcīgu baudu.

Šodien sakārtoju visus papīrus un izdomāju, ka no Dažiem fil. rakstiem uztaisīšu rullīšus, uz kuriem uztīšu matus, lai ir sofisticēts izskats. Aita, bet ar attieksmi.
Interesanti. Kādi LV politiķu sapņi?

Labi, nekas nav padarīts, ko tur daudz, jāsamierinās un viss. Jāsāk no jauna censties.
Man visu laiku dziest sveces, un reiz man viena tante teica, ka sveces dziestot, tad, kad cilvēks tuvākajā laikā grasas mirt. Moška es grasos?
Bet es te vispār tā padomāju:
Lūk, mana ģimene ir kā no filmas. Ikviens, kas sastop manu Veco vai brāli, viņus reti kad aizmirst, sevišķi, ja abi izdomā parādīt savas personības, khmm, no patīkamās pohujisma puses. Un, ja kāds no viņiem vēl ir kādas vielas ietekmē, efekts ir Neaizmirstams. Bet es esmu pareiza, iespējams, pat garlaicīga, tātad, mani netaceras (atšķiros no savējiem ar svaigu Tiklumu un Biklumu). Sekojoši - būt labam nav izdevīgi, tas ir garlaicīgi un to neviens neatceras.
Piemēram, labu mājsaimnieci no Alūksnes, kaut vai, neviens neatcerēsies, bet kāds žūpa vai joberis paliks ciemata folkloras krātuvē.
Nu? It taču tajā visā kaut kāds racionāls Punkt.s.
Tādēļ, bērni, saldi noteica Sniegbaltīte, neesiet jauki un labi,lamājaties, jājaties un kaujaties. Ar labu nakti, Bubulis jūs noteikti apēdīs, ha ha hahaa.

Date:	2009-01-24 14:55
Subject:	Pat atrāvējiem
Security:	Public
Mood:	angry

Traucēklis

Liekas, ka būs labi, vismaz gribas redzēt

Man patīk, ja īsti vīrieši raud.
Man patīk īsti vīrieši.