Nu tā, man, izrādās, ir rakstāmais
Sesija nokārtota ar labiem rezultātiem, un pirmajā brīdī es pat biju apmierināta un saviļņota. Citi ir lepnāki par mani, nekā es pati. Mans prieks pēkšņi saplīsa, nu jāsaka, kā Ziepju burbulis.
Nav jau tā, ka es esmu nūģe, lai gan jāsaka, ka fākultātē man Nūģu joki itin labi patīk, bet man IR svarīgi, dažādu pasaulīgu iemeslu dēļ, saņemt to labo novērtējumu.
Atsaucoties uz šodien izlasītu atziņu par pieaugšanu (mani tā ļoti aizķēra, ja kas), trakākais kas notiek pieaugot (paliekot vecākiem) - Aplauzieni ir smagāki. Es dažus aplauzienus pat atceros. Piemēram:
1. Man likās, ka alkohols ir garšīgāks. Atceros, kad sīki bijām, ar brālēnu reizēm pagaršojām liķieri no svētku galda, atlikušo pieaugušo glāzēs, un tad likās, ka tas ir kaut kas nenormāli šiks un superīgs (LB, sarkans un salds, citi jau tolaik nebija). Ne es, ne mans brālēns (kas ir kind of wierdooo, jo šams ir bijis tuptūzī*) neko daudz nedzeram. Abiem ir baigi slikti pēc tam.
2. Kafija. Nu tas arī likās kaut kas Wooow. Sestdienās man ļāva dzert kafiju ar pienu. Šķidrumam pa virsu peldēja kafijas graudiņi, taču, garša jau nebija svarīga, bet pats fakts.
3. Augstpapēžu kurpes. Mammai bija baigi smukās. Izrādījās, ka tādi apavi manām kājām neder.
4. Vēl man likās, ka viss ir baigi viegli, un cilvēki ir vienlīdzīgi, cik nu es to terminu sapratu, bet doma tāda bija, sapratne par naudu un mantu vēl nebija. Nav jau tā, ka pieaugot, es jūtos apdalīta vai kā savādāk, taču, kaut vai intelektuāli, šķiru sistēma reāli pastāv. Džii, intelekts, tāds vārds mani neuztrauca. Bija forši lasīt grāmatas latviski un krieviski, rakstīt krieviski vēstules krievu draudzenēm (9 gadu vecumā, dzīvojot latviešu ģimenē. Es nelielos, bet atceros, ka salīdzinājumā ar citiem klasesbiedriem jutos dumja. Bērni, ehh). Bāc, es taču bībeli biju izlasījusi pirms 10 gadu vecuma, jo man gribējās zināt, par ko visi tā fano. Vecā Derība man nepatika, to es viegli palaidu garām, bet Jaunajā Derībā, mans varonis bija Jēzus. Man pat bija viņa bildīte (fotogrāfija, kurā viņš uz ēzeļa iejāj pilsētā, ar viņa autogrāfu un žilbinošu smaidu. Datēta ar g.s. pirms mūsu ēras.) Atceros, ka teicu ka Dievs man nepatīk, bet Jēzus gan.
5. Sekss notiek rīvējot vēderus vienam gar otru un mēnešreizes ir zilumi zem nabas.

un daudzi citi

Protams, par cilvēciskajām attiecībām un biežo bēru apmeklēšanu, ehh, tad es dzīvoju laimīgā neziņā. Ar puikām spēlēju ģimenēs un izlikos, ka jasmīnu jaunie asni ir banāni, jo viņus varēja mizot kā banānus, kuri, pieaugot man nemaz negaršo, bet Manā laikā banāni bija Deficīts. Vispār, izlikšanās spēles bija Labās. Atzīšos, ka šo paradumu es neesmu atmetusi, gan ne tik burtiski kā bērnībā, taču pirms gulētiešanas bieži vien spēlēju "Kā būtu, ja būtu spēli". Tas palīdz aizmigt.
Labi, aizrakstījos, bet tas tāpēc, ka par Godu Sesijai brutāli dzeru.

* Stereotipi un aizspriedumi. Tie man bērnībā jau piemita: ēbreji Macā iecep bērnu asinis. Man garšoja Maca, es ēdu to ar Grēcīgu baudu. Hmm, man vēljoprojām tā garšo, un es vēljoprojām to ēdu ar grēcīgu baudu.