Pa logu ziemā var redzēt mašīnas, kas sniegotā laikā, T. un O. ielas krustojumā dejo apļa dejas, un tām patīk. Pirms tam bija divas mazas vabolīšveidīgās, kurām izdevās sinhronais iegrieziens (naiss), tad - jocīgais audi, un protams, neiztrūkstošais bully's - BMW arī.
Jā - tikai vabolīšveidīgās to darīja pārī, pārējās bija solistes.
Re, tikko džips piebrauca un tagad smuki griežas. Klusiņām pieslīdēja, nostājās krustojuma vidū un tad sāka riņķot. Vajadzētu kaut ko klasisku fonā iestellēt, lai būtu estētiskāk.
Savukārt, parasti šis krustojums piesaista tos, kam patīk spolēt un izmēģināt mašīnu. Piemēram, kas notiks, ja strauji paraus roķeni? Pareizi - tas arī notiks. Dorņi.

Lūk viena lieta mani šodien ietrauca:
Madness is like gravity, all it takes is a little push.
Tiešām?

Šodien meklējot info par Freidu uzdūros interesantai video sērijai (jo sadalīta vairākās daļās) youtūbā - dokumentālā filma par reklāmas un PR pirmsākumiem ASV (uzliku vilkties).
Pēc tam, sērfojot atradu vēl divus video, kas pierāda tomēr to, ka ASV var dažās lietās valdīt. Ne pārāk smalki, toties parāda ambīciju.
Jāskatās pēc kārtas.

http://www.youtube.com/watch?v=yVI8ULK3uhs&feature=related

Atbilde ir iespaidīga:

http://www.youtube.com/watch?v=6lcmNaXmjvs#fav

Džii, es esmu sekla.

Vakar braucu uz LU un autobuss bija pilns ar ļaudīm, kas visu laiku spiedās virsū. Izkāpjot no autobusa, uz ielas, turpinājās tā pati spiešanās, un es viņus visus ienīdu, par to, ka viņi lien man virsū. Tad es gāju un, lai novirzītos no spiedējvampīru uzmnības, centos domāt par Harmsu un reklāmas vidi kā subkultūras krātuvi. Un nonācu līdz tādai pretrunai, ka man sāka likties, ka es attiecos pret Hārmsu necienīgi. Nonākot attiecīgajā ēkā, apsēdos blakus savai normālajai kursa biedrenei un turpināju savu nihilistisko sajūtu straumi, centos klusēt, jo man riebās tā urķa sajūta. Pēc tam, bija draudzīga patērzēšana ar Z. lekcijā un ejot mājās es jau spēju priecāties, neskatoties uz to, ka sals saknaibīja manu dibenu.
Šodien man piezvanīja cienījamais Vecais un es jau atkal esmu vraks cilvēka ādā. Pietiek viņam uzzvanīt un izbļaustīties, kā man sāk trīcēt rokas un savāktās domas aizlaiž auļos uz visām debesu pusēm. Man jāuzstāda sev uzdevums nākamajam gadam - izvairīties no komunikācijas ar viņu. Pagaidām centīšos to īstenot vismaz šī mēneša ietvaros, jo man ir pārāk daudz darāmā, lai varētu atļauties būt nesavākta.
Ak, jā, neskaitot zemestrīci Zviedrijā (Dieva darbi), LV ir atsākušies Urlu uzlidojumi. šīs sugas pārstāviji, atkal, savācas grupās un pie*išas normāliem vidusmēra ļaudīm, vaicājot pēc cigaretēm, uguns, maciņiem u.c. noderīgām lietām. Uzlidojumi notiek grupās, ir ar vardarbīgu ievirzi. Krīze skar arī viņus, nepietiek naudas jaunām nāģenēm, adibas, priekšapmaksas kartēm un semenēm. Vai arī, urlas ir krīzes kareivji. Tas jau skan cēli.

Jocīgi. Es zinu visas G. paroles viņa ineta vietnēs un man nav ne mazākās vēlmes tur skatīties un es pat nekad to neesmu darījusi. Bet, domāju, ja nezinātu, tad gribētos.
Tajā pat laikā, reizēm man uzbrūk greizsirdības monstrs, bet tāds maziņš un maz efektīvs.
Vairs neko nesaprotu. Protams, priecājos, ka šīs izpausmes ir rimušas, un jūtos daudz vieglāk, taču taču, tas ir ļoti Dīvaini. Sanāk, ka kamēr neko nezinu, tikmēr mani moka smagais slīdenis, bet kā uzzinu - gļotainais briesmonis pazūd. Saka, ka nezināšana esot svētība, bet man nezināšana pārvēršas par fantāzijas radītu reāliju, kas ir daudz Slimāka un Perversāka kā patiesība. Tātad - uz mani pilnībā darbojas atvērtās plaukstas faktors.
Hmm, vakar izlasīju tādu frāzi:
Love reiterates: "If only you possessed the beloved one, your soul sick with loneliness would be one with the soul of the beloved."
Ar piebildi:
Partially at least this promise is a fraud.

Viennakt man sapnī rādījās kāda Dzejniece, kura šūpojās šupolēs un skaitīja savu dzeju - tika filmēts dzejas videoklips. Es skatījos uz viņu un sapratu kādēļ tas ir tieši tā, ka viņa pati skaita savu dzeju - pieeja patērētājam, viņas smukuma un seksīguma ekspluatācija. Viņai piemita bārbijiskā pievilcība, lielām, smukām krūtīm, blondiem matiem un gaisīgā kleitā. Sapnī domāju, ka tas nu nekādi neiet kopā - smuka, seksīga sieviete un dzejniece. Filmēšana norisinājās Zvaigžņu ielā, kaut kādā sētas iekšpagalmā.
Šodien ļoti neveikli virknējas vārdi. Ir tādas dienas, ka liekas gludums paliek klaviatūrā, vārdi piņķerējas un sprūst.

Biju aizmirsusi ko nozīmē pamosties ar totāli sadirstu garastāvokli. Visu dienu cenšos pievarēt riebekli sevī, bet tā kā nesanāk. B*** kā viss besī

Šodien ir tādas iesnas, ka cilvēkiem uz mani skatoties asaro acis. Man nepatīk, ka tā, acis sāp, spranda utt. Laikam jau klasiskā rudens saaukstēšanās.
Šodien neviļus atsaucos uz Love Guru. Lai ko ari neteiktu par to filmu, pāris lietiņas man tur patika.
Labi, pa cik galvā ir vate, es nesaprotu kāpēc vispār rakstu kaut ko.

Njā, mana brāļa precizitāte ir ievērojams lielums. Manējā tomēr ir mazāks. Viņa pusstunda ir jau 2 stundas nīkšanas. E. tagad iesmīkņātu un atgādinātu par to, ka man šī kaite piemīt ne mazākā mērā. Viņai riebj, ka cilvēki kavē. Man riebj, ka cilvēkiem riebj,ka kavē, taču Šodien man riebj, ka ir jāgaida brālis jau miljono sekundi.
Bet vispār man gribas ēst un piestūķēt muti ar milzīgu daudzumu garšīgas šokolādes vai tādas izvirtības kā vafeļu torte "Vāverīte" (nav ēsta, kur jau tas laiks, senā pagātnē)
Iešu tagad stāvēt pie loga.

Kas tas par sviestu - Nolikt savas vieglās dienas? Un, kas tas par sviestu, šis Latvijas arhetipiskais Kristīnes tēls. Sievietes stiprums ir obligāts Pievienotā Vērtība.
Lūk, tas man šajā visā nepatīk - Brīvās izvēles trūkums.
Principā jau vienalga, es, par piemēru, varu salabot mājās podu, ieeļot slēdzenes, iekurināt krāsni utt, un negausties, ka neko nemāku, bet izdarīt. Bet, nafig, ja man to visu izdara vecis, pietam, bez kurnēšanas?

Ja nu akurāt gribas paraudāt
http://www.youtube.com/watch?v=jLhbf-K10IM&feature=related

Šodien kaut kāds retropektīvs oms. Jūtūbā skatos Fredija dziesmas un kaut kā saplūstu ar apkārtni.
Brālim ir maziņš kucēns mājās, biju galīgi aizmirsusi kādi ir kucēni, un jāsaka, ka uz mani tie atstāj vislabāko iespaidu - pamodina manu gaišāko Es. Būs jāprecas ar kucēnu un jārada kucēni.

Sāp galva, nav skaidri mērķi un termiņi mani smacē. Izrādās, ka manai smakšanai nav nekāda sakara ar kaklu, tīrā psihomatika, teica ārsts un izrakstīja nomierinošas zāles.
Rītdien mani sagaida interesants ceļojums pa ģimenes psihopatiju biežņu. Nevaru sagaidīt, būs jānobruņojas ar medikamentiem.

Nesen pa TV skatījos filmu par predatoru un beigu titros parādīja filmas dalībniekus, ar tēla vārdu un aktiera vārdu, taču čomu, kas tēloja predatoru aizmirsa nosaukt. Kad izdomāju veikt piezīmi par šo tēmu, saņēmu pārmetumu, ka man ir nūģu joki. Patiesi vai nepatiesi, tam nu nav nozīmes, taču filmā netika arī veltīta pietiekami liela uzmanība pirmajam predatora upurim - briļļainajam kareivim. Man likās, ka tā ir diskriminācija, uz briļļu pamata. Iedomājos, ka scenārija uzstādījumā, filmas sākumā skatītājs saprot, ka viņam būs darīšana ar pulciņu skarbiem, bet cilvēciskiem vīriem, kas ir naivi un rupja humora pārpilni. Mums, skatītājiem, tie iepatīkas - šie, mums pazīstamie varoņi, ar kuriem varam identificēties, un kas dosies nāvē, pretī ļaunajam iebrucējam. Rodas līdzpārdzīvojums.
Atsakos sevi uzskatīt par nūģi.
Vēl man patika, ka vienā pārraidē stāstīja par Daoistu magiem. Tas nebūt nelaupīja ticamību visam vēlāk sacītajam. Džiiii, ko tas TV dara ar cilvēcisko prātu.
Vakardien, aplūkojot Bataille (?) mīļāko bildi, kurā sadala dzīvu aziātu vairākos gabalos, ieinteresējos par to, kā šis fīlōzofs beidza savas dienas. Tomēr, kaut kādā attālā savā smadzeņu sīkākajā krociņas aizmetnī , šķiet saprotu, par ko viņš fascinējās. Lai nu kā, tais laikos (1924) tāda bilde varēja likties sensacionāla, toties šodien - izslēdz TV, aplūko Supi vai Haritonu, paklausies kriminālziņas un tad baidies iziet vakarā uz ielas. I nevajag predatoru lūkoties. B. laikam mūsdienās pie TV kriminālziņām vien sēdētu.
Pa LTV 7 tagad vakaros rāda krievu valodā kriminālhroniku. Raidījuma vadītājs ir ļoti īpatnēji nopietns. Runājot viņam kustas tikai galva un ir skumja pārsteiguma izteiksme sejā. Galva katrā teikumā pašķiebjas - te uz vienu, te otru pusi.
Gatavā animācija un animālisms.

Pēdējā laikā nākas visur lasīt, ka cilvēki laukos un, nesen bija arī piepilsētā līdzīgs gadījums, slepkavo, un tad sagriež nogalināto gabalos, saliek maisos un iemet upē vai rok mežā, vai dedzina, vai dara visādas citādas briesmu lietas.
Šodien pie galda šo jautājumu apspriedu un man tika teikts, ka bez iemesla nevienu gabalos negriež. Kādam gan vajag būt nodarījumam, lai tevi brutāli sagrieztu gabalos un saliktu kulītēs? Varbūt slepkavniekam gribas vēžus, tad gan ir pamatots iemesls iemest upē gabalu ķermeņa, cik zinu, vēžiem garšo tādas lietas.
Tas viss ir diezgan bēdīgi un drūmi un par to nevajadzētu nekādi smieties.

Pabeidzu diezgan šaubīgu ref. par neoplatonismu un visu laiku mani nepamet sajūta, ka tur ir dziļas auzas, tulkojumi ir gaužām apšaubāmas kvalitātes. Nav man Fīlōzōfisks prāts. Vairāk tāds vienkāršs.

Šodien kaut kas gaisā nav lāgā. Briesmīgi sāp galva.

Nu gan ir pakaļā. Mans dators skaļi mirst. Tas nu gan būtu punkts uz I, visām nebūšanām. Acīs jau sāk riesties asaras. Tas būtu tiiiik Sūdīgi.
Šodien man teica, ka mēs dzīvošot līdz 130 gadiem, jo LV sirdsķirurģija esot augstā līmenī. Es zināju teikt, ka sūds par sirdi, vēl jau ir tas jaukais radījums vēzis. Esmu ārkārtīgi Pozitīva.
Mans brālis pēc hepatīta esot palicis zaļš un izmisīgi grib mani satikt (lai izrāditos visā krāšņumā). Baidos nobīties, taču ģimeniskās saites esot svarīgas, būs jāriskē un jādodas pie viņa ciemos.
Es gribētu lielāku atbildību pret savām lekcijām, savādāk liekas, ka tāda mācīšanās neies krastā un apmeklējums ir vēlama šī procesa sastāvdaļa. Māc kreņķis, jo paralēli saviem darbiem būs jāraksta darbi citiem, bet man jau ir slinkums rakstīt savējos.
Vajadzētu rast kaut kādu pašiedvesmu, jo motivācija tā kā būtu.

Šodien dirnu pie datora un liekas, ka man sametīsies datorista pinnes. Un tā es prātoju un prāroju un neko izdomāt, protams, nespēju. Lai nu kā - iedomājos par greizsirdību un palieku pie sava - greizsirdība ir otra cilveka izraisīta reakcija.
Tikko ienāca G. tētis un pajautāja, kāpēc viņam reizēm rodas vēlēšanās piekaut sievietes, es atbildēju, ka man arī reizēm rodas tāda vēlēšanās.
Galvā visu laiku skan Amazing.
Šodien darbojos kā mīlas jaucēja, draudzene palūdza konfrontēt viņas draugu, kas man liekas bērnišķīgi un zemiski, bet es sākumā piekritu. Tagad man tas riebjas un es pati sev riebjos. BTW - draugs uzķērās uz āķa.

Tikko uzrakstīju tk skaistu,pieklājīgu un smalku mīlas atraidījuma vēstuli, ka man pašai palika skumji.
Tas varētu būt mans darbs - rakstīt nesmukas vēstules, smuki. Un es par to saņemtu naudu. Tā tik būtu dzīvīte.
Džī, noskatījos Whitesnake video youtūbā. OMG - vīrieši ar kupliem matiem un apspīlētās biksēs, bet ar norādi uz sūrumu, tas ir viens no skaistākajiem absurda elementiem. 80gadi reāli iespārda.
Šodien esmu aizmirsusi maku mājās. Bet es jau astoņos biju maskačkā. Smuki tur ir ļoti. Rīts, urlas vēl guļ, parki tukši, pat saule pāri namu jumtiem. Tas viss ir skaisti un labi.
Nebraukātu auto, varētu atrast zināmu vizuālu un sajūtu līmenī līdzību ar 28 dienām vēlāk. Baznīcā inficēts mācītājs un vecas katoļu tantiņas, kuras uzglūn nabaga Man.

Agrāk nevarēju saprast, kā tas nākas, ka vecāki ļaudis klausās senilu mūziku. Vai tas ir vecuma cenzs un roka ritmi vairs neliekas pieņemami, bet instrumentālās pasāžas, kas agrāk lika ieklausīties, tagad liekas nebūtiskas un nespēj vairs sniegt baudu? Lai nu kā, es dabūju Whitesnake un man pat ļoti patīk. Laikam mans izlaiduma gads kaut kādā veidā sāk ietekmēt muzikālo gaumi, mūzika,kas radīta 80tajos, izsauc, zemapziņā, sentimentālas trīsas.
Vakar skatījos uz riteņbraucējiem. Secināju, ka gribas savu velosipēdu, kaut vai tāpēc,lai varētu uz tā, kad tas stāvētu priekšnamā, sakrāmēt mantas un neizmantotu to biežāk kā pāris reizes gadā, lai pabraukātu pa pagalmu. Jo - man ir pamatotas aizdomas, ka es uz riteņa, izraisītu avārijas pat mazapdzīvotā vietā. Atzīšu pati sev, ka esmu vis Neriteņbraucējiskākais radījums Eiropā, vai vismaz - LV. Bet velosipēds tā ir cēla manta, kas dod piederības sajūtu. Es iedomājos kā līgani minos pa pilsētu un visur nonāku laikus. Un, kas ir galvenais, man gribētos, lai es vienmēr izskatītos kā izkāpusi no senlaicīgas romatiskas filmas. Bet visticamāk, es izskatītos pēc sārta rausīša ar sviedru plankumiem sievietei visnepiemērotākājās vietās (uz muguras), nepārtraukti elstu, kāsētu un piestātu atpūsties. Tas ir fakts, tā nav fantāzija.

Mani atkal nomoka doma, ka esmu Nāvīgi slima. Jau nedēļu mans kakls ir kaut kādā nelabā stāvoklī, tas sūrst, nevis sāp, es nešķiros no šalles un samazinu cigarešu devu. Vakaros ir visgrūtāk, tad es pa īstam esmu sabijusies no iespējamās Nāvīgās kaites un iedomājos, ka labākajā gadījumā palikšu mēma un nepalaimošu pasauli ar savu kolosālo balsi un gudrību. Un kaklā man būs caurums. Man reiz bija superīgs onkulis ar caurumu kaklā, bet es negribu būt tāda. Kā mani skūpstīs, ja manī būs nepārtraukt caurvējšs? Tas nemaz nav smieklīgi.
Šodien uzinstalēju jauno Gūgles pārlūkprogrammu, izskatās, pagaidām, tā neko, bremzē mazāk kā Opera.
Bet laiciņs šodien ir prīmā. Man pēc kādas stundas jādodas uz lekciju un būtu jāgatavojas rītdienai, bet es laiski prātoju par dažādām lietām un uzjautrinos par muļķībām.
Viena lieta mani ieinteresēju. Jozefs man izstāstīja interesantu stāstu. Viņas paziņa, friziere, nopirka žurnālu Popkorns, ko nolikt frizētavā, lai tiem kas gaida, būtu īsāks laiks. Tad nu lūk, šī nevainīgā akta rezultātā izcēlās neliels skandāliņš. Šajā žurnāla numurā esot bijusi pamācība puišiem, kā "mīlēties" savā starpā, nesavainojot dibenus. Pēc Jozefa teiktā, pamācība esot bijusi diezgan detalizēta, ar bildītēm. Mani ieinteresēja - Vai tiešām pusaudžu žurnālā Popkorns bija tāda pamācība? Cik zinu, tur ir bijušas arī orālā seksa pamācības, tāpēc, apgalvojums, ka tas tā ir bijis, varētu būt patiess. Kāpēc mani tas tā pārsteidz? Mani, Marta Zīlītes paaudzi? Tāpēc, ka tas ir jaiemācās pašiem, bez manuāļa. Jokoju.
Lūk - man Gribas ticēt Tīrajam pasaudžos. Var jau būt, ka Emobērnu klātpieliktajā uzdevumu un īpašību sarakstā ir pielikta arī sadaļa par seksualitāti bez dzimuma ierobežojumiem, taču, manuprāt - Emō vairs nav modē. Bez tam, man tiešām gribas domāt, ka pusaudžiem nav seksa, lai gan apzinos, ka tas ir naivums manos gados, un, ka gan ir pat rafinēti pusaugu seksuālisti (nē, nav, tomēr, es palieku pie sava). Homoseksualitētes aspektu vispār negribu skart. Manā iedomu pasaulē bērni (vismaz līdz 14 gadu vecumam) rotaļājās un liegi iemīlās, nevis fukājās kā uzvilktas mašīnītes.