Šodien man piezvanīja draudzene un pastāstīja šokējošu ziņu. Viņas draugs sācis runāt par sieviešu funkcijām un viņa tās nepildot. Tā pēkšņi. Esmu neziņā. Zinu, ka viņa strādā (ok, mazatalgotu darbu), un strādā dažkārt 12 stundas. Un tad vēl viņa mācās. Nu, nenāk viņa mājās ir pārtikas maisiem abās rokās un nerada kulinārijus brīnumus. Tāpat viņa vakarā neberž grīdas dēļus (atkāpe -> tas man patīk, šis izteiciens - berzt grīdas dēļus. Es uzreiz iedomājos sievieti ar lielu dibenu, ap galvu uzsiets lakatiņš, "stūrīši priekšā" stilā. Viņa četrāpus, mērcēdama netīru lupatu netīrā, ziepjaina ūdens spainī, berž grīdas dēļus līdz pelēki baltai krāsai). Jāatzīmē, ka viņas vecim noteiktas nodarbošanās nav, ir tikai kaut kādas štellītes un daudz krievu draugu ar silikona draudzenēm.
Kādas tad ir tās sieviešu funkcijas, man jājautā. Tā vien šķiet, ka sievietes ir mājasaimniecības priekšmets ar uzdevumu virkni, bet vecis var tupēt pie TV un pamīšus kules kasīšanai, spaidīt pulti. Ja sieviete pilda kaut kādas piem. sabiedrības noteiktas funkcijas, tad arī vecim no savas puses tādām ir jāpilda, vismaz, lai saglabātos līdzsvars pasaulē.
Par sevi varu teikt, ka arī esmu laiska sieviete, tā, maigi runājot, un man ir paveicies, ka no manis neprasa, lai es vakarā celtu galdā kūpošas vakariņas, kas sastāv no trīs ēdieniem. Māju varu tīrīt, tad, kad ir pienācis mājas tīrīšanas laiks. Toties, ja vajag, varu nakts vidū doties līdzi savam vīrietim pie zobārsta vai darīt trakas lietas meža vidū. Vai tas ir labi vai slikti un sievietei atbilstoši, tas ir gaumes un vajadzību jautājums. Vienīgais, ko manas dzīves sievietes man ir iemācījušas, ir tas, ka nedrīkst pa māju staigāt halātā visu dienu un, ka ir jānomzgā mute un jāsaķemmē mati pirms brokastīm.
Nu, neiebraucu es visā tajā muļā par noteiktām ekspektācijām no viena vai otra dzimuma.

Viendien ejot pa Iekšāģīti satiku senneredzētu paziņu - vienu no Vecā bijušajām sievām un mana vīrieša exdraudzenes mamma (es dzīvoju vismaz Santa Barbaras cienīgu dzīvi). Es, vispār, pret šo cilvēku izturos ar aizdomām, un šķiet, ka ja viņa man dotu kaut ko ēst, es censtos vispirms to barību notestēt uz citiem. No sēnēm vispār atteiktos. Viņa apķērās man ap kaklu. Es instinktīvi - arī (ne sev ap kaklu, bet viņai pretī). Pēc tam soļoju uz vietu kurp man bija jādodas un domāju, kas vēl ļauns varētu atgadīties? Bet, ja nu viņas sirds bija tīra, bet mana aizdomu pilna, tad kura gan ir labā? Man ļoti patīk būt labai un tīrai kā baltam mutautiņam. Un, tad, meklējot kopsakarības un barojot aizdomas - kas ļauns arī atgadījās, nākamajā dienā. Un es domāju - vainošu nevis sevi pie Pārpratuma ar Lielo Burtu, bet vainošu viņu. Un man bija Labs miegs.
Savukārt - iepriekš pagājušainaktij es pamodos no tā, ka man acīs iespīdēja spoža balta gaisma. Te gan ir jāpiebilst, ka es Brīnišķīgā tradīcijā, guļu ar Seju pret sienu un nekāda gaisma man sejā nevarēja iespīdēt. Dīvaini vai Divine?

Izrādas, ka cilvēka atlikušo dzīves laiku nosaka pēc deguna.

Vakar es pirmo reizi peldējos. Plkst. 9 no rīta ūdens bija silts un rītīgs. Vēlāk ar Jozefa mazo brāli ķērām viļņus un spēlējām haizivis, līdz man sāka sāpēt plaušas un uzsita nikotīna krēpu.
Šodien ar Spārēnu bijām pie jūras, peldējāmies un cēlām smilšu pili. Man, atkal, kā pieaugušam cilvēkam diezgan ātri palika auksti un sapūta ausi. Vecums nāk ar klīrēšanos.
G. kaitina mana ģimene. Viņš vispār grasās braukt pa upi 4 dienas un grib lai es braucu līdzi, jo viņa vārdiem runājot, es pati esmu panākusi to, ka viņs man līdz galam neuzticas. Lai nu kā - 4 dienas uz upes un teltī... Tas liekas pa skarbu, pat lielā mīla to nespēj padarīt par maigāku notikumu.

Esmu pārsauļojusies un man liekas,ka mana dvēsele ir izgarojusi kopā ar sviedriem. Tomēr, liekas, ka brūnāka neesmu kļuvusi, lai gan tas ir apmāns. Atkal esmu sapumpojusies, acīmredzot gatavojos ziedēt un tie ir pumpuri. Pie auss, uz sejas (ho ho) sāp kaut kas zem ādas un es domāju par kādu mistisku kukaini, kas manī ir sadējis kāpurus.
Mani šausmīgi nogalina domas par naudu un to, ka kaut kas ir pa dārgu un to nevar atļauties, tais brīžos man liekas, ka esmu norijusi akmeni, tāds smagums, un pie acīm, asaru kanālos veidojas uzkrājumi, kurus es varonīgi ignorēju un kas paliek manī. Vēlāk es tos izsvīstu vai izčurāju.
Vecmamma galīgi slima, liekas, ka ilgi nav jāgaida, kad nāks Bargā pļāvēja un paņems viņu, lai viņas kopā dotos pa gaismas pielietu taku uz daudz daudz labākām un spilgti zaļākām vietām. Man liekas, ka Tur viss ir meskalīniskās krāsās un ūdens vienmēr veldzē un nekas vairs nenomāc. Man liekas,ka tur vajadzētu būt forši. Varbūt, ka Turiene ir kā paša izvēlēta vieta, kura ir tieši tāda kādu tu to vēlies un viss kas tur notiek, notiek tikai par labu. Un smiekli Tur ir tādi kā bērnībā, kad likās, ka foršums pacels gaisā un prieks ir tāds, ka kņudina pakrūtē Un viss vienmēr ir tā, kā Jehoviešu bildēs par saulaino Jehovas paradīzi, bet tādu foršu un eiropejisku, un bez briesmīgajiem kukurūzas laukiem, pa kuriem lavās drūmi, gaišmataini bērni.
Jāiet ielaist sevī nikotīns un atpakaļ saulē, lai kuslās miesas uzņemtu nepieciešmo saules devu.
Ha, varbūt jau nākamnedēļ tikšu pie jauna tetovējuma. Izdomāju taisīt rūnu uz rokas un tad rūnu uz muguras. R. teicās sarunāt bez maksas, vienīgi tetovētājs būs tas pats, kas iepriekš un man kauns viņam acīs skatīties, pa cik es viņu nostučīju brālim par to, ka viņs man uzmācās. R. teica, ka būs man blakus un tas vairs neatkārtosies. Tad tetovētājs varēs cirst man sāpīgi savu krāsas adatu mugurā, atjaunojot veco tetovējumu, un es, mazohistiskā laimē, iespējams, jutīšu baudu. Jo es nejūtos labi un tas nozīmē, ka sāpes piedienas.

Nē, es jūtos nepatiesi apvainota. Centos palīdzēt ar remontdarbiem, bet nesanāca. Pirmais iebildums bija tāds, ka es, savā nejēdzīgumā nokritīšot no krēsla. Atļaušos iebilst, ar cietējas seju - Tik Tizla es Neesmu. Nevajag mani padarīt par grīļīgu gaļas gabalu, kas derīgs tikai mīlēšanai (ai, nu ko tur - TAM, khm khmm, IR DERĪGS, es Zinu) un lasīšanai un/vai rakstīšanai. Jāsaka gan, ka tad kad tiku pie otas, nejauši nokrāsoju griestus, kas nebija paredzēts. Savam attaisnojumam gribu teikt, ka neesmu vainīga, ka esmu īsa un man ir jāstiepjas līdz griestiem un es neredzu to Stulbo Līniju!!! Bet tad es atkal krāsoju un man Izdevās. Vienalga, manas cilvēciskās Jūtas ir ļoti piespļautas.
Fonā klausos Elvisu un domāju - diez, tas Vēsais, teiksim arhaiski, čalis, bija tik vēss un sentimentāls kā liekas klausoties viņa dziesmās. Diez, kā toreiz bija? Savādāka izpratne par romatiku? Stāv tāds džeks pie kadiljaka ar nolaižamu jumtu, smēķē, domīgi raugās tālumā un saka - "Es esmu muļķis, mazulīt, bet mīlu tevi un bez tevis nevaru dzīvot un naktī vientuļš raudu. Un man patīk kā tu kusties un izskaties." Un pats - tāds vēss, ar cigareti zobos, saķemmētu matu cekulu un apspīlētā kreklā, smuku ģīmi, Izskatās atsvešināts un Ievainojams.
Noteikti Latviešu valodas skolotāji lasa un Raud par manām gram. kļūdām. Raudat, uzruna, skolotāji, lai asras līsdamas līst par skolēnu rakstītprasmi. Aizņēmos no "Mirdams mirsi" (manuprāt Mozus pirmā, lit.sacerējums par Ābolu un Dieva sodu)
Eju atkal palīdzēt, patīk man kaitināt. Tas ir smieklīgi.
Man Neviens šodien nezvana. Pat Jozefs ne, bet U. vispār pazudusi.

Mums atkal notiek remonts, šoreiz virtuvē, no slinkuma man sanāca miegs un likās, ka es nokritīšu miega komā, turpat, blakus virtuves mantām. Tagad, kad vairs darboties nevajag, esmu atžirgusi. Jāsaka, ka Slinkums ir mans Kakla Kungs. Cik gan labprāt tagad sēdētu kino un grauztu Popkornu un kaitinātu kinomīļus ar čāpstināšanu. Vienīgi zinu, ka Slinkuma Kungs paradīsies brī'di, kad vajadzēs sasviest mantas tādā pat bardakā kā iepriekš. Blakus maizei stavēs grāmatas, kaut kur turpat trosīte no maksķeres un keramikas iguāna no Meksiskas, un bezjēgā pa galdu mētāsies visādas vecmāmiņas zāles. Plīts būs nokrauta ar tējas pakām un nevajadzīgām burkām.
Hmm, dzirdu kā krāsas rullītis slīd pāri griestiem. Skaņa laba, to es arī varētu. Jāsmejas. Kā man būs jāberž grīdas, Fuuuu. Bet labi, ka G. uznāca remontkāre. Savādāk, viņš saka, ka es viņu esot aplipinājsi ar Briesmīgo Slinkuma kaiti.
Šodien vispār neko prātīgu neesmu darījusi, vienīgi biju pie G. vecākiem, kam šodien 30 gadu kāzu jubileja. Jāsaka, ka izskatās, ka viņi vēljoprojām viens otru mīl. Tobrīd es paliku romantiska kā rozā cukurūdens un ruksis.Mamma ir saglabājusi savu kāzu kleitu un tētis šorīt apsveica sievu ar baltām rozēm, kā todien, kad viņi precējās - kāzu pušķī esot bijušas baltas rozes. HHHH, skaisti.

Es lasu svešus ierakstus un domāju, ka tie cilvēki taču ir Tik Forši. Es nesaprotu, tas no zālēm, vai pa īstam?

Šodien atkal mani Moka sirdsklapes un vēl pie visa sāp galva. Tas pēc vakardienas mulsinošās sarunas ar T. Skaidrs, ka tur nekā nav un nebūs, bet ir tik jauki vnk parunāties. Es laikam no tā atteikšos, neesmu manījusi sevī sadistes iezīmes. Labāk nekā nekā kaut kas, vismaz šajā gadījumā. Es jūtos nomākta.
Tomēr ir kāda laba lieta šodien. Jaunais Sparks albums ir gluži jauks. Man, jāsaka, ļoti patīk. Sen nekas tā nav piesaistījis. Tas ir kaut kas, kas patīk uzreiz, jau ar pirmo reizi, un nav jāklausās divreiz, lai iepatiktos.

šonakt sapņoju, ka filmai Sprīdītis ir iznākusi otrā daļa un tā sākās ar epizodi, kur Sprīdītis uz koka plāksnes zimē latviešu dainu, un fonā skan Sprīdīša dziesma. Es vēl nodomaju - kāds sviests un pamodos ar stulbo Sprīdīšdziesmu galvā.

Atceros to Somijas muzeju ik pa laikam, tieši tos jaunos kazahus uz zirgiem.
Vispār, būtu forši tur pamīlēties, tai muzejā, kādā klusā High tech telpā. Un operā arī būtu jauki. Un teātrī.

Mani draugi man saka, ka es esot vienreizēja, forša un neatkārtojama. Tas labi, tas ir Ļoti Labi.

Ha, aizmirsu vakar piebilst, ka veļasmašīnas trubu arī pati salaboju. Hh, esmu Latviešu Sieviete. Tikai diez uz cik ilgu laiku? Vakar Panorāmā rādīja sižetu par kucīti, kas lidojusi kosmosā un, protams, muzeja darbiniece zināja teikt, ka kā jau Visas sievietes, tā arī šī kucīte esot bijusi stiprāka par puikusuni un tādēļ viņai esot bijis tas gods Lidot. Tajā tekstā par stipro sievietību bija lepnums manāms! Khmm, Khmmm Dārgās Stiprās latviešu Sievietes: Kad Jūs Beigsiet Kastrēt vīriešus ar savu stiprumu un liksiet viņiem būt par vīriešiem, tad arī varēsiet būt sievišķīgi vājas.
Mani tas tā izbesīja, jo viņa noteikti raud, ka viņas vecim rokas aug no pakaļas un dēls ir pēdīgais nīkulis. Varbūt, ka tas pat neattiecās uz to Stipro sievieti Panorāmā, bet uz lielu daļu LV sieviešu, stabili. Un tad dažas ir lepnas, ka viņam ir Lupatīgi veči blakām un veči priecājās, ka var turpināt zīst mammas pupu līdz pat sirmam vecumam. Un tad sēž bars veču laivā un spriež par vienlīdzību, kamēr sievietes airē. Un ne jau piespiedu kārtā, bet tāpēc, ka apskauž vīriešus Peņa dēļ un ir stipras. Un vīrieši apskauž sievietes Pupu dēļ, kurus noteikti sev spaidītu no rīta līdz vakaram. Un tā viens otru apskauž un airē saulrietā.
Strpc - šodien elektrības vads, ko vakar salīmēju, sāka dzirksteļot un man nācās darīt visu no jauna, bet šoreiz man palīdzēja Vīrietis. Pfff

Nočakarējos gan šodien. Man saplīsa datora lādētājs un, es kā stipra un īsta sieviete, pārgriezu vadu, sadalīju trīs daļās un salīmēju. Beidzot tas sūds darbojas un nečakarējas. Jūtos Makgaiveriski, jo pie rokas man nebija piemērotu instrumentu un es izlīdzējos kā pratu.
Tad veļasmašīnai saplīsa truba un es kādu stabilu stundu nočakarējos vācot ūdeni spainī. Rokas man ir sausas un izskatās, ka mans pamatdarbs ir saistīts ar beršanu un mazgāšanu, pa cik, normālu lupatu šajās mājās nav. Biedzot es jutos piekususi un gultā atzvilnējos ielūrēt TV kastē, drudžaini slēgājot programmas. Uzskrēju uz savu mīļo zobu protēžu nostiprinātāju, Koregas krēma reklāmu. Tā dāma izskatās Tik Nelaimīga. Interesanti par ko? Vai par to, ka visi viņas draugi zina ka viņai ir protēzes? Vai varbūt tāpēc, ka viņa visu dienu ir filmējusies tai reklāmā un ir nogurusi? Vai varbūt viņa pārēdās ābolus, kuros viņai ir jākožās un viņai vajag Actimel ar bifido baktērijām? Vai varbūt tādēļ, ka viņai ir Ļoti kārpains mazdēls, kuram ir katru dienu jānoņem kārpas no ķermeņa? Vai varbūt ābols ir no plastmasas? Nemokiet Dāmīti, ļaudis, pienaglojiem viņai tā protēzes un Beigta Balle! Intersanti, kā būtu, ja visas reklāmas būtu savā starpā saistītas, piemēram - Maksimas Centis ietu ārā ar suni, kamēr viņa dāma mazgā traukus ar fairy, bet dēlēns tualetē spēlējas ar gaisa atsvaidzinātāju, kamēr pilsētas otrajā pusē Rimi veikala pircēji domā, kā sabotēt Maksimu un naktī, melnā triko tērpušās sievietes, kuras sapūtušās ar baltos traipus neatstājošu Reksonu dodas uzbrukumā ar suņiem, kas ēd Pedigry un kabatas lukturīšiem izmanto Duracell baterejas. Un tā visu laiku paralēli pārradēm un filmām risinātos 15 min. garš paralēls Reklāmas seriāls ar dāžadiem personāžiem un brendiem.
Sazvanījos ar Jozefu un viņa man pastāstīja kur izklaidējas brālītis, kurš man vakar pālī zvanīja, lai uzzinātu ko viņam darīt ar savu draudzeni, jo viņam esot apnikušas dzīves pamācības. Ko es varu pateikt, atlika tikai Sokrātiski likt viņam pašam meklēt atbildes uz saviem jautājumiem.
Paralēli es tikai smēķēju un smēķēju.
Vēl es nesaprotu - aiz kam man smird soma, tiešām, vai tajā būtu kāds nomiris? Neesmu manījusi līķīti tajā.

Tā vietā, lai rakstītu prakses atskaiti par uzņēmumu, kurā nekad neesmu bijusi un par personālvadību kura man vienmēr ir riebusies, es aizgāju uz vannas istabu apsmērēt savas pumpas uz sejas. Man sen nav bijis tāds pusaudzības posms, kad būtu tik varenas pumpas sametušās. Veselas trīs uz zoda un divas uz pieres. Tagad uz mani skatās vecā un pusizlasītā grāmata par vampīriem, ļoti interesantī aprakstīti cigarešu paciņa, divas zāļu lietošanas pamācības un viss tas ir tik interesants un aizraujošs, piepeši, ka gribas iegrimt absolūtajā farmokolģijas termonoloģijā un sūtīt dillēs to personālvadības prakses atskaiti. Ja vien man par to nesolītos samaksāt naudu... A naudu ta vajag, jo pagaidām cita darba man nav.
Tikko atbrauca mans djorgannijs kaimiņš, kurš draugos ir atzīmējis, ka nebrauks dzērumā. Interesanti ar ko tad viņš nebrauks? Neesmu manījusi, ka viņam būtu mašīna, vai vismaz divritenis, droši vien viņš būs domājis tramvaju vai trolejbusu. Cik garlaicīga liekas tā pontošana, bet viņš kā izpētes un smieklu ojekts liekas ievērības cienīgs. Es reizēm domāju, ka varbūt ieejot mājās viņs paliek par ārkārtīgi pakļāvīgu dēlēnu, bet G. man liek apksatīt mājas pagalmu, kur malku krāmē viņa māte un apdomāt vai tā tiešām varētu būt. G. ir taisnība, bet forši ir pilnīgā pesimismā ielaist svešu optimismu par cilvēces cēlumu, kas slēpjas no citu acīm.
Nu, lūk, pa šo laiku es jau būtu uzrakstījusi vismaz rindkopu par personāla politiku.
Eh, iešu pabarot kompi uz istabu un koncentrēšos prakses atskaitei, kamēr fomā Brūsiņš glābs pasauli.

5dien gāju pieteikties uz maģistratūras studijām. Izdomāju, ka varētu iet pamēģināt arī psihologus un nevis tāpēc, ka mani tas ļoti interesētu vai arī tāpēc, ka man liktos, ka tas ir Prestiži vai Noderīgi, vai Pašterapeitiski, bet tādēļ, ka es reizēm jūtos ļoti, neizsakāmi vieda, muldu pa deviņiem mēmiem, bārstos ar klišejiskām gudrībām, apkārtējie ķer manus vārdus un piekrītoši māj ar galvu. Pēc tam gan man ir morālie, un es šaustu sevi par savu pārmērīgo muldēšanu un domāju visādas sliktas, sevi noniecinošas lietas. Nu, jā, mēs ar Jozefu jau sen domājam dibināt reliģiju un es radītu šīs reliģijas dogmatiskos pamatus. Lai nu kā - izrādās, ka lai studētu psih. maģistros vajag psih. bakalauru. Es biju tiešām mierīga, bez pretenzijām par psih. fak. iekšējiem noteikumiem, nezaudējot pašcieņu, izvilkos no tās fākultātes ārā, kamēr Jozefs žņaudzīja kabatslakatiņu rokās, jo bija sacerējusies, ka mēs varētu mācīties kopā. Turpat, uz gājēju pārejas bija notriekts gājējs un retie garāmbraucēji nekrofīliski snaikstīja savus kaklus ar cerību ieraudzīt asinis. Vēlāk es izskatīju vēl citas studiju iespējas, neskaitot tās, kuras mani interesē Galvenokārt un Primāri, un, ja nu es ieraugu vēl ko interesantu, tā es padomāju, un nonācu pie secinājuma, ka nekas Noderīgs, Prestižs un Perspektīvs mani neinteresē. Tas, protams ir bēdīgi, tas norāda tikai uz to, ka manā kabatā vienmēr būs vieta vējam un es celšos tuvāk debesīm, pa cik naudas un bagātības svars mani nekad nespiedīs pie zemes. Zināmā mērā žēl, jo workeru filozofija mani pārāk neuzrunā. Bet nu, katram sava smadzeņu uzbūve.
Šorīt no rīta domāju par nāvi, savējo. Šonakt sapnī ēdu Ziemassvētku pusdienas ar saviem mirušajiem radiem. Pie visa, mani jau kādu laiku vajā doma par audzējiem galvā, sevišķi, kad es uzzināju, ka manai, gados jaunajai kaimiņienei izoperēja no galvas audzēju dūres lielumā. Tas nemaz neliekas smieklīgi. Man vienmēr ir bijusi liela galva un dūres lieluma audzējs tur varētu atrast sev novietojumu. Mani tas uztrauc, bet vienlaicīgi arī liekas tāda nepateicīga un zaimojoša doma.
Aizvakar man uznāca paranoja. Sēdēju ciemos pie divām draudzenēm un man pēkšņi likās, ka es viņām nepatīku. Tas skan medicīniski, tik daudz es saprotu, bet omu tas neuzlaboja. Vēl vakar man tā likās, bet šodien, man ir Vienalga. Jo... Man arī daudzi nepatīk. Nu, nepatīk un viss.

Nosolos sev, svinīgi, vairs nekad neņemt darbus par Personālvadību un ar Ekonomiku saistītus. Tas ir neintersanti un nesaprotami.
Sviests.

Vakar biju pie dakteres. Bija ļoti jauka saruna un beidzot es nejutos vainīga par to, ka jūtos nomākta. Sviests kaut kāds.
Tātad - man izrakstīja medikamentus. Sāku dzert tieši šodien. Braucu uz Jūrmalu un pēkšņi skatos - velns, tā Jūrmala taču ir smuka! Nē nopietni, kā pirmoreiz redzētu. Un es taču te esmu dzīvojusi tik ilgu laiku. Nezinu vai tas ir no jaukajām tabletītēm, jo man šķiet, ka es varētu dzert cukura tabletes un iestāstīt sev, ka tās ir Happy pills un justies tāpat. Placebo.
Atceros, kad vecais pēdējo reizi sarijās kaut kādas zāles un U. teica, ka sados viņam pa muti, ka šamējais aprijies, bet viņš tikai laimīgs smaidīja. U. prasīja - kur dabūji tabletes, bet šis tik smaidīja un teica: kur dabūju, tur tās vēl ir. Un jutās Pasakaini. Arī Happy pills. Es vēl nodomāju, sūds par to, ka viņš ir mans vecais, man arī tādas vajag. Nu, man nav tādas pašas, gan jau ka, bet, ja jau viss šķiet skaisti, tad jau kaut kāds efekts ir.
Rīt jāzvana uz vienu potenciālo darba vietu. Man vajag darbu, bet besī biroja ļaudis un īpaši radošās personas. Nav tās Svētas Vienkāršības šais ļaudīs. Lai gan ir izņēmumi, un jebkurā darba vietā ir Naturālie dīvaiņi.
Tomēr - ņemot vērā kā man sokas ar darba meklējumiem, arī šis darbs man nedraud. Nesaprotu kas man kaiš, kādēļ tā ir, ka aizejot uz darba pārrunām es varu pateikt, ka īstenībā te strādāt nevēlos, un runājot ar potenciālo darba sagādātāju - geju, sākt runāt par praida kļūdām. Un man ir tikai labākie nodomi.
Ok, mani dzen no datora prom.

Šorīt, ēdot brokastis - ceptus kartupeļus ar desu, domāju par to, ko man aizvakar teica brālis - pasaule ir apaļa un, ka tu vienmēr to vari apstaigāt un atgriezties mājās. Protams, šīs pārdomas viņā izraisīja viņa atkarības. Bet man patika šī doma.
Vēl, es domāju, ka cilvēki nodzeras, jo tiem nav vēlme dzīvot, bet tie, kuri mirst ar vēzi - cīnās līdz pēdējam. Ir kaut kāda logikas kļūda šajā visā.
Labi, esmu neomā. Iešu dzert tēju.

Protams, protams, esmu saslimusi. Šī iemesla dēļ niķojos un ik pa laikam pasūkāju termometru. Esmu atstāta viena mājās, gribas draudzīgu komunikāciju, jūtos n ī g r a. Kaut kā atcerējos, ka iepriekš man pavisam nepatika palikt vienai, kad biju kaut nelielā savārguma stadijā, bet šodien es nebiju knīpstanga un ļāvu otram doties. Droši vien nostrādāja momentāli pašaizliedzīgā vēlme palikt mājās pie manis un es varēju un Vēlējos, kas nav mazvarīgi, būt Augstsirdīga un Saprotoša. Hmmm, es tāda neesmu, nākās secināt. Man vakara stress uznācis.
Pirmdien es došos pie psihiatra. Tas tik būs notikums Nr. 1 pirmdienā. Go' vārds, gribas smaidīt.
Šodien draugu portālā apskatīju kādas savas paziņas kāzu bildes. Viņa ir kristiete kristiete. Es, godīgi sakot, nebiju domājusi, ka viņa jelkad aprecēsies, un ne tādēļ, ka viņa būtu neglīta vai pelēka (tāda viņa nav), bet viņai ir/bija ļoti spēcīga misijas-kalpošanas apziņa. Gribējās nokomentēt viņai albūmu ar frāzi: "velns un elle, Tev tas izdevās, mazulīt!" , bet es laikus attapos, tas būtu pārāk uzkrītoši. Klusēšana tomēr ir Zelta vērtē, idritvairazīt.
Lai nu kā, skatījos, atzīšos, kritiski, viņas kāzu bildes un sajutu, ka īstenībā, tā dziļi sevī ielūkojoties, varu teikt, ka neatteiktos no precēšanās. Lūk, sagribējās aprecēties.
Kur ir kāds precinieks? Dodiet ziņu. Es, starp zāļu flakoniem, ar pēc-kaklā-pūšamajiem-mentolīgajiem preperātiem smaržojošas elpas, varētu precēt kādu veselīgu sugas pārstāvi. Bet veselīgu. Noteikti veselīgu. Līdzvaram. Tagad iešu ēst proletārisku desu un pīpēt (pēdējo gan saudzīgi, lai kaklu netraumētu), tad dzeršu miega zāles un sutināšos līdz rīta gaismai.
Man liekas, mans kaimiņš ies uz Sensacionālo Baltmi. Ak, kāds man ir kaimiņš! Tāds jaunulis ap 20, kas savu māti saukā par stulbo muteri, tā vismaz liekas. Viņam piemīt interesanti saraustītas, satraukuma pilnas kustības un nenoturīgas vēlmes. Viņš ir tāds... fragmentārs.
Vēl mums mājās mīt Lieli zirnekļi. Viens jau ir miris, tieši virs aizkaru stangas. Makans radījums bija, naktī varēja dzirdēt, ja gadījās būt nomodā, kā tas pārvietojās pa griestiem. Tiešām. Es nevaru teikt, ka man tā pietrūkst. Es domāju, kas tas nobeidzās no šoka. Vienu vakaru, kad biju viena, izdomāju to izvākt no mājas. Tas radījums atradās uz aizkariem pie gultas, un es uzvilku dzeltenos gumijas cimdus, kārtīgi apģērbos, ietinos lācīšjakā, uzvilku mēteli, uzliku kapuci, un centos to iemakarēt maisiņā. Tas sakustējās, es aizmuku, zirneklis uzlīda līdz aizkaru stangai un, visticamāk, no smieklu izraisīta šoka, nobeidzās. Tagad vannasistabā ir iemitinājies tā radījuma lielais brālis. Man liekas, ka brīžos, kad man notiek komunikācija uz Baltā troņa, un tas izlien no savas alas (šodien atradu kura tā ir, pie trubas ir caurums, tur tas mīt), tātad, un tas izlien no savas alas, es droši varu atspiesties pret vienu no tā kājām. Tik milzīgs tas radījums ir. Bet, bez pārspīlējumiem, tā vēders ir nepilna sērkociņa garumā. Te zirnekļiem patīk, te tiek aug un te tie veido sev māju.

Viss, došos tagad darīt visu iepriekš noteikto, un pie reizes apraudzīšu kā jūtas tualetes trubcauruma iemītnieks.