Dzeru tēju un ēdu siltas maizītes ar banāniem un šokolādi (pati pagatavoju). Maizītes ir ļoti gardas. šokolāde ir pakususi un sajaukusies ar banāniem un cukuru. Tas viss ir silts un pats kūst uz mēles.
Vienīgi žēl, ka pirmais ko izdarīju bija - uzsmēķēšana. Tas nedaudz nosita apetīti, bet, pēdējā laikā liekas, ka cigarešu dūmi ir man nepieciešamais skābeklis. Bez tiem lietas liekas pārāk sūras. Tad es smēķēju un skatījos kā mani pirksti viegli dreb. Tas izskatās nedaudz neirotiski, bet, ja ņem vērā, ka es jau otro dienu dzeru zāles, neirotisms te piederas.

Šorīt pamodos nedaudz pirms 9iem un domāju par to, ka vajag kaut kā sakārtot savu dzīvi. It kā lielie mērķi man ir skaidri, bet mazie, tie, kas palīdzēs nonākt līdz lielajiem - ar tiem ir problēma. Tie nekādi nedodas rokā. Te man vajadzēs Mazu palīdzību no Drauga. No Zāles.
Vakar skatījos uz slimo vecmammu un viņa tik sniedz man pēdējos padomus un "Ceļamaizi" turpmākai dzīvei. Tas likās tik Ki- Ne- Ma- To- Grā - Fis- Ki, kā labākajās ģimenēs sāgās, kad mirstošais dalās ar pēdējām svētībām. Viņas, vienmēr tik dzidri un patiešām zilās acis, tās vairs nav tik spilgtas kā parasti. Un viņa ir palikusi tik sīciņa, ka manuprāt es varētu viņu nest uz rokām kā mazu bērnu.

Vakardien domāju par tiem Krājējiem uz zemes. Par to sugu, kas krāj tikai sev un dzīvo tikai sev, kas ne ar vienu nedalās un jaucas citu cilvēku padarīšanās. Par tiem, no kuriem, viņu aukstuma dēļ, cilvēkiem ir bail. Es domāju - varbūt tā ir kāda pagāniska veida dievības vai svētuma izpausme: auksti, nepielūdzami un atsvešināti. Cilvēki bez gara? Es arī tāda varu kļūt.

Jēziņ, es tā pietempos vakar. Un saindējos.
Šodien gulēju gultā, sarāvusies čokurā, vēljoprojām šmigā, jutu ikkatru savu ķermeņa daļu un man likās, ka es miršu. Toties vakardien es piepildīju daļu no savas vēlmes. Parunāties un pastrīdēties neizdevās.

Es esmu Fiziski noilgojusies pēc viena vakara muldēšanas par nenozīmīgām muļķībām. Par to, kas ir dvēsele, kas ir apziņa, kas ir domāts, par pasaules kārtību. Gribu dzert rumu vai absintu, vai sambuku un runāt par niekiem. Esmu izsmējusies un izjokojusies, un mīlējusies. Gribu vienkārši ļauties domu pašplūsmai bez ironiskām piezīmēm. Tikai vienu vakaru.
Man gribas mācīties un pārrunāt apgalvojumums kuriem nepiekrītu, strīdēties un inetelektuāli mežģīties. Un dzert un pīpēt un uzpīpēt. Un klausīties Morrisseju un raudāt.

Sēžu mājās šodien. Neteikšu, ka pavadīju laiku ar savu draugu TV, taču, jāatzīst, ka mēs esam ļoti tuvi. Paralēli notika datora ekspluatācija un taustiņu drillēšana.
No rīta ēdu brokastis un salilgojos pēc Garajām brokastīm, bet pēdējā laikā nav sanācis. Gribas, lai viss ir ērti un pakārtoti.
Atklāju, ka amerikāņu pīrāgi ir viegli pagatavojami un garšīgi, lai gan vēljoprojām netieku jēgā, kā var to pildījumu padarīt pakļāvīgāku?

Šodien sapņoju, ka man pieder miniaitiņa, kura prot lekt ar visām četrām kājām uz augšu un smaidīja. Tad kāds to aitu noslīcināja un pārējo sapņa daļu, pamīšus visādiem notikumiem, es raudāju un raudāju. No rīta pamodos un seja man bija slapja no asarām. Tad izrādās esmu krākusi, caur degunu, nesaprotu kā tas ir, kaut kāds krākšanas paveids. Galīgi ne dāmu manierē es guļu.
Tikko pie mums atnāca kaķis ciemos, izstaigāja istabas, nokontrolēja situāciju un aizgāja, bet es atstāju durvis plaši vaļā, lai mājās ienāk Pavasaris.

Esmu sadzērusies pienu (3,8%) un baigi vajag uz tualeti, bet - vannasistabā remontdarbi, pods ir nomontēts un cēli gozējas koridora oranžīgumā. Izskatās pēc trimdā izsūtīta ķēniņa.
Priecājos par interneta pārādīšanos. Kājas krusteniski, vajadzība spiež, bet es priecājos.
Vakar tīrot zobus, nonācu pie atklāsmes par lietu būtību. Sajutos kā vieds indiānis un sparīgāk berzu zobu sukas sariņus pār manu brīnišķīgo zobu brīnišķigo emalju. Nevaru tagad izstāsīt, bet sajūta bija grandioza un gulēt es varēju iet ar mierīgu sirdi. Vienīgi no rīta pamodos niķīgā noskaņojumā, galvā skanēja kaut kāda rokdziesma (detalizēti, ar pareizajiem ritmiem utt)un vilka uz raudāšanu. Šitāds oms man ir pēdējās dienas. Iespējams, ka zinu kamdēļ tas tā.
Tagad domāšu par praktiskām lietām un praktizēšu praktizēšanu. Tikai vispirms uzpīpēšu.

Sēžu un nerunāju. Nav jau ar ko. Televizors pilda savas funkcijas, dudina fonā, reklāmas ņirbinās pamīšus ar kaut kādiem izklaidejošiem un ārprātīgi kaitinošiem šoviem un es dzirdu kā dūc dators. Baigi nepierasti sēdēt Mājās, Īstajās Mājās, kā senāk, vienīgi, kas nedaudz traumē, tad tas, ka tagad te viss ir pārkārtots. Neliela nostaļģija pēc vecās kārtības un bērnības - skolas laikiem. Vēljoprojam smaržo pēc medus un purkšķiem. Diez kādēļ? Medus te vairs nav, bet, OK, gāzētāji ir. No kurienes vaska smarža?
Kas, protams, ironiski, kaķim ir beigušās smiltis. Nu, es nezināju, ka kaķim ir beigušās smiltis. Protams - Protams, ka lai viss būtu vēl ironiskāk - Kaķim ir caureja.
Es nezinu, no kurienes manī ir šis pozitīvisms radies, taču es spēju par to tikai smaidīt, lai gan neteikšu, ka aromāts uzmundrina, lai gan mudina atvērt logus. Jūras smiltis šai gadījumā nav izeja, lai gan, kas tad ko nepagrābties - aizej 10 soļus un pagrāb.
Šodien apsēdos uz lieveņa uzpīpēt un dzirdu suņi rej, sētā iezagusies migla un dūmu smarža. Klusums un var dzirdēt jūru. Ja ne dzirdēt fiziski, ja dzirde ir fiziski mērāma, tad ēteriski. Jūra vienmēr šeit ir tik organiski blakus, ka tā skan arī neskanot, lai gan vētras laikā, kad tā ir skaļa, vienmēr esmu baidījusies, ka tā appludinās māju.
Nez kādā vīzē atcerējos, ka bērnībā pa TV kasti, televīzijā rādīja bērniem domātu pārraidi, kur viens no personāžiem bija Migla, nedaudz naivs un tērēts sievišķis ar pelēku parūku. Ārprātīgi depresīva padarīšana, atceros, man ļoti nepatika.Interesanti, kāpēc latviešiem tik ļoti patīk traumēt bērnus? Reizēm ieslēdzot TV gadās uzdurties uz mūsdienu bērnu pārraidi Kaste. Zinu, ka mani tāda pārraide nesenībā t.i. bērnībā, arī iegrūstu nepatīkamā jutoņā, iespējams bērnu depresijā. Liekas tāda skumja, drūma, bērnus izglītojoša pārraide ar vīriņu, kas ietīts vados, meiteni, kura izskatās pēc šausmu filmas personāža (tās lelles, kuras parādīšanās tiek pavadīta ar baisu mūziku fonā) un pieaugušu vīrieti ietītu kartonā, kas imitē koka kluci, sauktu par Konstantīnu. Goda vārds - bērna psihi deformējoša padarīšana. Var gadīties, ka kāds apgalvotu, ka tas veicina bērna iztēli un emocionālo attīsību, bet man liekas, ka tas laupa bērnību. Un laupa vienkārši - iepazīstina, ka realitāti var izkropļot un padarīt neglītu pārītis vecišķu cilvēku.
Lai nu kā - piedrāzt, eju ēst garšīgi garšīgu siermaizīti un dzeršu pienu. Šorīt pamodos pirms 9.00 un domāju par to, ka gribas glāzi piena. Un tagad, rituālu bungu skaņu pavadījumā, realizēšu savu rīta sapni. Tram - tram - tram

Vakar biju teātrī. G. sēdēja blakus dusmīgs no pārlieku lielas kultūras devas, bet novilkām līdz beigām. Garderobē mums priekšā stāvēja meitene, kura bija acīmredzama modeļprofesijas pārstāve. Uzjautāju G. vai viņs gribētu draudzēties ar modeli uz ko saņēmu atbildē vīpsnu. Braucot mājās domāju par modelēm, par to cik tas ir muļķīgi. Nevis tas, ka meitene pati ir modele, bet par tiem vīriešiem, kuri draudzējās ar modelēm un tikai ar modelēm. Es pat nedomāju par to ļauni, es vienkārši Par To Iedomājos.
Šorīt no rīta zvanīja Tamāra un palūdza izpalīdzet. Rīt es būšu modele uz dienu. Un saprotu arī to, ka mani tas, mazākais, ka nesaista, bet arī biedē, nejūtos tik pašpārliecināta, lai izrāditos. Es varēju atteikties, bet ne Tamāras lūgumam.
Morāle - nemuldi neko sliktu par nevienu sabiedrības slāni un profesijas pārstāvi.

Jo vairāk uzzinu, jo vairāk viļos. Tas tā.

Vakardien fotogrāfēju plaušas, gribēju smaidīt rentgenam, taču pielīst dzelzs aparātam nebija jēgas - plaušas nu ir tik smukas cik ir.
Lai gan - dīvaini būtu, ja tās sāktu smaidīt fotosesijas rezultātā un es šodien ieraudzītu, ka man tur ir Brīnišķīgi zobi.

Šonakt gulēju drausmīgi aukstā istabā un pa nakti par kaut ko uz kaut ko apvainojos. Kad pamodos, nesapratu - par ko tā, un viss - žvikts pazuda, kā peļu astes alā, lai gan nespēju iedomāties peļu astes alā. Bez pašām pelēm.

Sapņoju, ka man zvana ceļu policija, lai atgādinātu par kartes parādu. Interesanti drazas sakratās galvā un rāda kaleidoskopiskas ainas.

Es nezinu kas ir noticis.
Man negribas lasīt, man negribas rakstīt, man negribas neko. Pēc sestdienas plūdiem, pirmsslimnīcas ārstu apmeklējumiem un ārprātīgi intensīvām emocijām, un mīlestības es esmu piekususi just vispār. Tas ir apmēram tāpat kā tad, kad ir par daudz seksa.

Vakar biju ciemos pie Jozefa. Tiku nosaukta par neirotiķi, kā psiholoģisko tipu vai, nezinu. Lai nu kā, pasēdējām, papļāpājām un bija visai cilvēcīga sajūta. Un tur sēžot un runājot ar viņu, man pēkšņi nostājās dažas šaubīgas lietas savās vietās. Es apjautu realitāti un to, ka nevaru sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Lai gan, man ir Suns Uz Siena Kaudzes Sindroms, uzskatu tomēr, ka ir jāatlaižas. Jādzīvo pašai un jāļauj Skumjajiem dzīvot. Kaut kā prātīgi izdomājās, lai gan - Jozefs man nepalīdzēja šai procesā, varbūt vnk ieraudzīt to arī no otras puses.
Es nezinu, vakar vismaz nejutos vainīga, lai gan tā sajūta mani vajā jau kādu laiku.

Vispār, man vakar gribējās laist vētrainā izklaidē, iepazīties ar svešiniekiem, dzert alkoholu no pudeles, I-Z-K-L-A-I-D-Ē-T-I-E-S, tad ar taksi braukt mājās, vietā, kur neviena nav. Taču, man nav tādas vietas, man ir vieta, kur ir pilns ļaužu. Šodien gan jūtos apmierināta, ka nerealizējos. Nepatīk man nākamās dienas rīts un diena pēc nakts dzīves. Bez tam - izklaidēm vajag uzticamus pavadoņus, ja tādu nav, tad arī svešinieki liekas burlacīgi un pasākums paliek nedaudz bīstams, lai gan nevaru noliegt, ka dēkains. Es esmu Tāda Mietpilsone, Labaissss.

Šorīt lasīju interviju ar Lolitu N. Sestdienā. Man, protams, kā klinšakmens Staburadzei, līdzjūtības muskulis paralizēti nekustēja ne no vietas, vien radās iespaids, ka viņas vīrs viņu pameta tādēļ, ka viņa ir tāda ... padumja, šķiet. Un intervijas stils arī bija Brīnišķīgs - tet a tet. Lolita kā cietēja.
Man liekas, ka ciešanas ir privāta padarīšana, bet padarot tās publiskas, tā jau ir spekulācija.

Parasti, kad es dzeru aspirīnu man asiņo deguns. Ne pārāk stipri, bet nedaudz. Es nevaru atturēties no Aspirīna dzeršanas, tā vārda dēļ. Man tas, liekas, kā jau minēju - Neirotiski un Moderni. Un, tas, ka asiņo deguns tam piedod tādu, ne gluži dumpiniecisku, bet katrā ziņā - citādāku vēsmu, pagājušā gadsimta elpu.
Es būtu slikta budiste. Viņiem esot uzskats, ka katrs darbs jāveic pēc labākās sirdsapziņas. Iedomājos, kā mani pusdarītie darbi lidinās man pakaļ, manā pēcāves dzīvē, pussakropļoti un līdz galam neizdarīti steberē man pakaļ un drūmi skatās acīs un apsūdz apsūdz apsūdz.
Nē, nopietni, es nedaru darbus pēc labākās sirdsapziņas.

Sāp kakls.
Sākās tas ar to, ka man sāpēja galva. Sākot no deguna līdz pat pakauša aizmugurei. Nevēlos iedziļināties sāpju norisē.... Likās, ka šķaudot pieres kauls izsprāgs no vietas un smadzenes izšķīdīs uz sienas veidojot uzrakstu - HELL NOOOOOOO!
Iedziļinājos tomēr.

Labi, atpakaļ pie strādāšanas, Jāsavācas.

Sievietēm patīk bīstamie tipi, bet, kad Bīstamais ir savaņģots, tad gribas, lai tas kļūst par Pareizo.

Es neesmu cita.
Ja esmu savādāka, tad tāpēc, ka esmu kopā ar citu.
Bet es atgriezīšos pie sevis, agrāk vai vēlāk.

Viss, šonakt mani noķēra slazdā.

Ooo, es esmu dusmīga!!!
Man galvā skan vienas dziesmas vārdi - Nothing gonna change my world. Un es nezinu vai tā ir. Manu pasauli var mainīt daudzas daudzas lietas, taču pašreizējo kursu un izjūtu nē.
Man nepatīk justies vainīgai, protams. Man nepatīk, kad man liek justies vainīgai. Vēl vairāk man nepatīk justies izmantotai. Un vēl vairāk - snobisms un uzpūtība arī sīkumos. Lai gan snobismā neietilpst lielas vai mazas lietas. Tas ir konstants.
Pats stulbākais, ka es redzu sevi, kā spogulī. Tā nu gan ir skola! Tagad kāds neredzams, šekspīrisks tēls, mani varētu bakstīt ar pirkstu, lai gan šaubos, ka viņi izmantotu tik necienīgu paņemienu uzmanības vēršanai. Tas varētu būt kas dramatiskāks. Un es dzirdu, gandrīz vai, kā tas čukst: Paskaties uz sevi pati. Un tad - Dēmoniskie Smiekli.
Ooo, es esmu TIK DUSMĪGA! Un tagad arī Ietiepusies.

Es noskatījos Across The Universe. Nespēju saprast, kas man tik ļoti patika, bet man ĻOTI patika. Vizuāli tik forši un viss tā romantiski un sociāli. Un, manuprāt, viens otram tas netraucēja.

Šodien nožāvājos, man nokrakšķēja žoklis un es iedomājos par bezgalību.
Vakar aizmiegot es domāju par cilvēkiem, kuri man nepatīk un nonācu pie secinājuma, ka nav tā, ka man nepatīk atsevišķi indivīdi, man nepatīk visi indivīdi. Viss ir pavisam vienkārši.

Dear Prudence

Dear Prudence, won't you come out to play?
Dear Prudence, greet the brand new day
The sun is up, the sky is blue
It's beautiful and so are you
Dear Prudence, won't you come out to play?

Dear Prudence, open up your eyes
Dear Prudence, see the sunny skies
The wind is low, the birds will sing
That you are part of everything
Dear Prudence, won't you open up your eyes?

Look around round
Look around round round
Look around

Dear Prudence, let me see you smile
Dear Prudence, like a little child
The clouds will be a daisy chain
So let me see you smile again
Dear Prudence, won't you let me see you smile?

Dear Prudence, won't you come out to play?
Dear Prudence, greet the brand new day
The sun is up, the sky is blue
It's beautiful and so are you
Dear Prudence, won't you come out to play?