Atskaite II
Liekas,ka ikvienai personai ir gadījies slimot vasarās. Ārā, ja mājas ir pie jūras, spīd saule, var dzirdēt ūdensmoču viļņu šķelšanu, skan smiekli, viļņu šalkas, bet tu guli mājās, TV neko prātīgu nerāda, jo saule spīd ekrānā, palasīt nevar, jo sāp acis vai viss jau ir izlasīts, un no garlaicības var gluži vienkārši nobeigties. Un tad, tu redzi mušu, kas spindz gar loga rūti. Tā ir mušīga muša, tā sitas gar stiklu, rada troksni, nokrīt, tad atkal paceļas un sitas gar logu, un lai gan, logs ir atvērts, tā nevar atrast izeju. Tas viss ir garlaicīgi, un, ja muša sniedz tev iepriecinājumu, tad ir skaidrs, kurā garlaicības līmenī Tu esi nonācis - vienā no augstākajiem (vai zemākajiem, tas kā uz to skatās).
Šodien biju Berlīnes oktoberfestā. Neteikšu, ka bija intersanti, bet, mušai es uzmanību nepievērstu. Mana poļu Agneška bija gatava pat neapsēžoties, pagriezties un iet prom, jo viņai tur ir par daudz dzeršanas un trokšņa. Varētu padomāt,ka kempusā ir intersanti. Novilkām tur kādu laiku, intersanti jau nebija ne pavisam, taču vide cita, un vīkšamies atpakaļ. Braucot mājās es meklēju, kur ir tā sasodītā muša, es griibbu, lai tā mani izklaidē, jo Agneškas klātbūtnē par koši raibs paliek melnbalts, sasodītā krāsu bende.
Viens bonuss šodienai - iepazinos ar vienigo igaunieti savā uni.