Atskaņas
Vakar biju ciemos pie ukraiņu pāra. Pie puiša bija ieradušies vecāki, tētis ir dienējis Afganistānā, bet mamma vēljoprojām fano par Padomju Savienību. Tā bija kā atgriešanās pagātnē. Slāvu uztvere par lietām, būtiski atšķiras no mūsējām. Paklausījos visus tos tekstus un pieklājīgi klusēju. Kopumā vakars bija izdevies. Pāris un vecāki uzaicināja mani vasarā uz Krimu. No manis ir tikai ceļš un ēšana, pārējais, nakstmājas un eksursijas, paliek uz viņiem. Braucot prom, manā somā tika iepakots ēdiens un sadoti labumi. Atkal jutos kā aizbraukusi ciemos pie ģimenes, vismaz tādā izpratnē, kādā es iedomājos, jābūt ģimenei. Ja neskaita ukraiņu popsu un PSRS reminescenses, viņi ir ļoti jauki ļaudis. Sarunāju iešanu uz kino, teātri un citām kulturālām vietām.
Lai gan, es jutos pavisam savādi. Viņi bija pavisam jauki, bet es savā latviskumā nespēju līdz galam izbaudīt viesmīlību, jo baigi grūti pieņemt atšķirīgās lietas.