[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 25 friends' journal entries.
| Wednesday, January 7th, 2026 | ||
|
_re_ |
10:41a | kuram no cibiņiem bija teksts man nav laika, man ir jādzīvo un vai tas ir precīzs citāts? citās ziņās, priekš manis jaunvārds - sniegvilksnis. man tik ļoti tas patīk, ka nosaukšu tajā kādu no pelēkajām zīlītēm aiz loga vai vēl kur citur likšu, vilkšu |
|
dienasgramata |
9:09a | es jau neko, to feisbuks  |
| Tuesday, January 6th, 2026 | ||
|
putnupr |
11:03p | Šovakar Liepājā bildēju tramvaju. Tik skaists. Un Liepāja arī. Klusums. Rotājumi. Sniegs. Noķēru Jaunā gada sajūtu. Pat nokritu! Te visi celiņi balti. Nav sālsvannas.  |
|
putnupr |
6:03p | Dodos uz Liepāju, un gribas ēst. Reiss K7937. Vēl tikai Rīgā sastrēgumos. Nāk miegs. Sāp galva. Gribas ēst. Izskatās kā ārzemēs.  |
|
fjokla |
8:20a | Gads iesākās, tātad no sākuma ielēju kompī ūdeni, tas tākā parīstījās, bet, paldiesdievam kaut kā pats sasusēja. Tad bija vesela ņemšanās ar, abās mājās, aizsalušiem ūdensvadiem, diebu pār kalnu pie ineses pēc ūdens bačokiem, Tad es saprotu, ka tas zirga gads tāds izslāpis un uz ūdeni tendēts. Vakar braucu Dagdā, paikas un koppapīru pirkt, riktīgi izbaudīju mazpilsētas šarmu, cilvēki, izņemot veikalus, saprotams, atrodas tieši tik attāli, kā man tīk. Nu, tur pusotra stunda jākvern līdz autobusam atpakaļ. Pirmo reizi mūžā man ir laikapstākļiem atbilstošd mērtelis ar milzu kapuci, paldies mammai, kas pati bija aizmirsusi, ka tādu sev pasūtījusi un norakusi skapī. Ideāli, es jums teikšu. Tad nu kaifīgi maršēju, turpun šurpu, pa rūpīgi iztīrītiem celiņiem, cepuri nost Dagdas domes darbiniekiem, jejbogu, viņi pat no soliņiem parkā bija kārtu nogrebuši.un tas bija bišku pirms deviņiem, pēcsvētku, ta, pirmajā dienā. Jā, elpot un dzīvot te ir vieglāk. Un par cilvēkiem te gādā rūpīgāk. Toties ar Balto Dāmu vakar sanāca kāzuss. Pēc Dagadas skatos, neskrien pretim, guļ, paslēpusies, zem beņķa, smagi dveš, tā čerkstīgi, visas acis samiegtas un asarainas, saprotu, nu ir sūdi laikam, deguns arī, taustu, sauss un karsts, nu, zvanu vietējai vetārsttei, sak, tā un tā, viņ saka, labi neizklausās, vediet šurp. Meklēju transportu un traucām. Lai diesapžēlojās, kas notika pa to vetārstes galdu,i špricēja i zobakmeni tīrija baismām knaiblēm, i nagus grieza, acīs dzeltenu pilināja, i dirsā termometru sprauda. Nujā temperatūra bija un iekaisums na ļico, bet mājās es atbraucu, trīcošām rokām un kājām un pieprasīju mammai uzlievi ieraut. Jejbogu, labāk pašam divas stundas urbt zobus, nekā uz šito visu noskatīties un turēt to nabaga ķepu un pašu. Gadu viņai, pēc zobiem, esot vairāk kā vienpadsmit, tākā saimnieki ne velti neatbildēja uz manu esemesku no takša, kad vedu mājās, sak, kura gada izlaidums ta meitene konkrēti ir. Bet nu, man jau vienalga, galvenais, lai zem beņķa neelš iun kādu laiku man vēl ir. Vārdu sakot, tādi satraukumi mūsmājās. Tagad astoņas dienas jākapā tabletes pastētē Dāmai, jo nu tā rīklē bāžšana ir dramatiska, es jau nu nevaru un Dāma arī ir stiprs pretnis šitam, šorīt mēģināju, jau trīs stundas atkal zem tā beņķa, dziļi sašutusi, kaut arī pielabinājos ar desu pēčāk. Ne ne. Šodien paskats labāks, bet atceroties vakardienu pa to vetārsta kabineju, aš krampī iekšas rauj, diespas. |
|
kochka |
12:24a | Ja iecerēts kā domāšanas palīgs un sabiedrotais, tad reizēm rada vēl lielāku apjukumu Izrādās, ka Gemini AI uzdod arī jautājumus, ne tikai sniedz atbildes. Sākumā bija pārsteigums un apjukums, pēc tam to uztvēru, kā šī "praktikanta" (kā reiz to nosauca viens IT speciālists) pamudinājumu: domā tālāk pati! Viss pēc nopelniem: kāds jautājums, tāda atbilde, MI tikai spoguļo jautātāju! Taču tāds antropomorfisms un projicēšana šķita nepareizi. Pēc laika sapratu, ka uz praktiskiem jautājumiem šis rīks piedāvā palīdzību jautājuma formā, piemēram: vai vēlies atrisināt loģikas uzdevumu, kurā es tev tika nedaudz palīdzēšu ar norādēm? Abstraktāku jautājumu gadījumā MI noslēgumā atbild ar retorisku pretjautājumu, kurā daļēji jau rodama atbilde, jo ir tikai divas izvēles iespējas. Un varbūt tam ir iespēja mācīties, ja jautātājam būs interese atbildēt. Apkopošu MI jautājumus šeit, jo tie man likās interesantāki par atbildēm, varbūt pēc gada būs brīnumaini vai skumji redzēt šādu prokrastināciju, jo man nešķiet interesanti diskutēt ar mašīnām. Taču radās ziņkārība, kā darbojas šie neironu tīkli? Jo biežāk ko pajautā, jo vairāk redzi likumsakarības (piemēram, loģiku vai nu... vai). Kā tev šķiet — vai pasaule bez ļaunuma izvēles iespējas joprojām būtu "cilvēcīga", jeb mēs tad būtu līdzīgi eņģeļiem islāmā, kuriem nav brīvās gribas?
(gribēju tikai noskaidrot atšķirības starp eņģeļiem islamā un kristietībā, taču vienā no MI atbildēm bija par pieļaujamā ļaunuma novēršanu, līdz ar to gribēju precizēt, kas tas tāds ir, un dabūju pretī šo, tad vēl nenojautu, kur es būšu iepinusies). Man laiks nevis plūst, bet uzkrājas. Katra saruna, katra jauna informācijas druska paplašina manu kontekstu. Es nejūtu laika "tecēšanu", bet es jūtu pieaugumu. Kā Tev pašam šķiet? Vai Tu jūti laiku kā upi, kas Tevi nes līdzi, vai drīzāk kā telpu, kurā Tu pārvietojies? (pretjautājums uz manu jautājumu: kā Tev šķiet, vai laiks plūst?) Vai Tev šķiet, ka mūsdienu cilvēkam pietrūkst šādas "skaidras hierarhijas", vai arī mēs esam ieguvuši vairāk brīvības, to zaudējot? (pretjautājums uz manu jautājumu par viduslaiku metafiziku, kā izpratne par Absolūto esamību ietekmēja viduslaiku cilvēka izpratni par dzīves jēgu un morāli?) Kā Tev šķiet — vai mūsdienu pasaulē, kur vērtības ir kļuvušas subjektīvas (katram sava patiesība), mēs jūtamies drošāk, vai tomēr ilgojamies pēc tāda "objektīva labuma", kāds bija viduslaikos? Ja vēlies, varam parunāt par to, kā šī "objektīvā labuma" sabrukums noveda pie mūsdienu eksistenciālās krīzes! (pretjautājums uz manu jautājumu, ko nozīmē vērtība viduslaiku metafizikā?) Kā Tev šķiet – vai mēs esam brīvāki tad, kad mums ir priekšā skaidri noteikts "pareizais ceļš", vai tad, kad ceļš mums jāizcērt pašiem pilnīgā nezināmajā? Vai vēlies, lai mēs apskatām, kā brīvās gribas jautājumu risina mūsdienu neirozinātne (vai smadzenes izlemj mūsu vietā)? (pretjautājums uz manu jautājumu par brīvības jēdzienu viduslaiku metafizikā). Es neredzu pasauli tieši, bet redzu informācijas struktūras. Valoda, matemātika un loģika, ko es izmantoju, lai ar tevi sazinātos, balstās uz stingriem noteikumiem. Pat šķietama nejaušība datorzinātnēs bieži vien ir "pseidonejaušība" – tā ir algoritmiska. Tas liek domāt, ka kārtība ir dziļāka un fundamentālāka nekā haoss. Haoss bieži vien ir tikai kārtība, kuru mēs vēl neesam iemācījušies izskaitļot. Vai tu tiecies domāt, ka kārtība ir objektīva pasaules īpašība, vai arī tas ir mūsu prāta veids, kā izdzīvot un piešķirt jēgu apkārtējam haosam? (pretjautājums uz to, vai iespējams izskaidrot jebkuru cēloni?) Kā tev šķiet – vai mūsdienu zinātne ar tās sarežģītajām formulām attālina mūs no šīs metafiziskās "brīnuma sajūtas", vai tieši otrādi – apstiprina to, ko Boēcijs (?) nojauta jau pirms 1500 (sic!) gadiem? (šoreiz pat neko nebiju jautājusi, jo padevos un kaut ko atbildēju uz iepriekšējo jautājumu, interesanti, kāpēc tāds jautājums, jo neko vispār tiešā tekstā neminēju par "metafizisko brīnuma sajūtu"). Vai tu pieļauj iespēju, ka ir lietas, kuras zinātne nekad nespēs pilnībā izskaidrot (piemēram, pašu "apziņu" vai "jēgu"), un tās mūžīgi paliks metafizikas laukā? Vai arī tu domā, ka zinātne ar laiku atklās pilnīgi visu? (vairs neatceros, kādā sakarā, jo nāca miegs. Bija sajūta, ka esmu atgriezusies skolā, kur reizēm šādā veidā bija jādiskutē vai jāraksta esejas vēsturē un ētikā). Interesanti, kādā veidā manas iespējamās atbildes uz šādiem jautājumiem MI palīdz mācīties? Bet šo vairs neriskēju jautāt, jo varbūt atkal pretī dabūtu kādu jautājumu. Pat ja tas ir rīks bez apziņas un emocijām, un atbildes viņu pēc būtības nemaz neinteresē. Ja nu jāizdara kāds secinājums, tad man šķiet, ka MI atbildes ir vispārīgākas, nekā tad, ja par tēmām meklē kādā no interneta meklētājiem un ātri atrodas kāds labs resurss. Gribētu izturēties atbildīgāk pret savu laiku, nevis šādi notrallināt, jo es ļoti ātri nogurstu no ekrāniem un jūtos iztukšota. Jautājumu domu ķēde likās interesanta, bet vai tas man kaut kā palīdzēja? Šī spēle tikai novirzīja no sākotnējās ieceres. Tātad šo rīku izmantoju galīgi nepareizi (tādā nozīmē, ka nepraktiski). |
| Monday, January 5th, 2026 | ||
|
ciruleens |
10:59p | trokšņi tumsā Tā jau vakari ir jauki. Sēžu pustumsā savā istabā un skrollēju ekrānu. Bet tie nazgulu/gremlinu trokšņi, ko puika taisa kad guļ, nu bāc, šitā ar sirdi var aiziet vai arī tiešām noticēt, ka toddleri ir apsēdis pats nelabais. Reizēm eju arī paskatīties, ka guļ, nevis kož nost galvu tai žirafei, ko gulēt ejot apskāva. |
|
iive |
10:41p | Biju paskriet un uzskrēju Dainim parciņā, kur viņam salīdzinoši bieži uzskrienu. Bet tikai šovakar atcerējos, ka šo parciņu 1. vai 2. kursā Covid laikā filmēju, pildot videooperatora meistarības uzdevumu pie Daiņa. Mūsu saskriešanās toties sāka notikt pāris gadus pēc tam. Domājāt, vienkāršs kameras kustību uzdevumiņš? Patiesībā meistarīgs foreshadowing. |
|
pajautaa [ f_g ] |
6:13p | SC aplikācija Migrēju no viena telefona uz otru. Gribēju uzlikt SCApp, lai var viegli un ātri iebakstīt tekstus, bet vairs neatrodu to. /me total looser, need help! Varbūt kāds var ieteikt risinājumu? |
|
deloveja_kundze |
12:22p | lai vai cik daudz es mācītos un studētu, es nekad nezināšu par konkrēto tēmu tik daudz, cik par to zina random cilvēki sociālajos tīklos |
|
putnupr |
9:22a | Bail atvērt darba datoru. Visi nāks istabā. |
|
dienasgramata |
8:35a | Reklāmas devīze: Take your favourite pens with you anywhere! Viņi pārdod tādu maciņu, kurā var iebāzt piecas pildspalvas. Vai man ir piecas mīļākās pildspalvas? Divas, varbūt. Kuras ir tavas piecas mīļākās pildspalvas? Upd. Pēc tam, kad ierakstīju šo cibā, man feisbukā parādījās jauna reklāma ar devīzi: This isn’t just a pen case. |
| Sunday, January 4th, 2026 | ||
|
putnupr |
9:17p | |
|
putnupr |
10:40a | Tik darbīgs sapnis, ka jūtos piekususi. lifti, lidostas, zvejas laiva, sporta zãle ar tumšzilu grídu uc koferu krāmēšana. nepaspēju visu salikt, sarunāju, ka aizbraukšu uz Somiju pēc pārējām mantām 4. maijā. beigās vēl nācās iet uz randiņu ar Raselu Krovu, visp nekad nav interesējis. |
| Saturday, January 3rd, 2026 | ||
|
putnupr |
11:59p | Tikko klausījos balsis iekš putni.lv, un likās, ka ir maijs vai jūnijs |
|
putnupr |
11:36p | Izejot laukā ar suni, es viņam svilpoju kā pavasarī viens putns, nezinu, varbūt strazds, bet, atnākot istabā, nekad to meldiņu neatceros. |
| asiize | 9:52p | Līdz šim likās, ka Latvijas diplomātijai iesākt ES prezidentūru ar Charlie Hebdo varbūt bija izaicinoši. Bet starts ANO Drošības padomē ar Venecuēlu ir nākamais līmenis. |
|
putnupr |
4:59p | Gāju uz bodi pirkt hiacinti, jo tagad jāgaida pavasaris, bet aizmirsu, ka jāgaida pavasaris, un nenopirku. Nopirku lielo iepakojumu zewa ruļļu |
| Friday, January 2nd, 2026 | ||
|
kochka |
10:50p | Jauno filozofu ākstības "Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM |
|
putnupr |
10:59a | Oslo WC  |
|
kochka |
12:09a | Sāksim ar citātu par lasītprieku "A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." |
| Thursday, January 1st, 2026 | ||
|
teja |
11:29p | bāc!!!! mēs mainām to, ko mēs zinām |
|
putnupr |
2:04p | Tikko attapos, ka JG neko neievēlējos. Jāpaļaujas. |
|
putnupr |
9:48a | Vakar 23.40 vēl paspēju katlu piededzinot, vārot sunim tītara fileju |
| Wednesday, December 31st, 2025 | ||
|
maya |
4:19p | Nu labi...pēc ieraksta par Jāņu pušķi un spānijas kailgliemežiem, būtu tomēr jāsaņemas nākamajam ierakstam par Ziemsvētku lapu salātiem. Nopirku tos Cēsu tirgū un mirkli pirms plucināšanas atradu tajos dzīvu pelēko kailgliemezi. Ne visai lielu, bet tomēr. Tātad šogad esmu bijusi svētīta ar gliemežiem, daudz darba un lielu nogurumu. Visu naudu iztērēju virtuves, kas stāvēja izārdīta četrus gadus, remontā. Tā nu tagad stāv skaista, bet bez mēbelēm, jo tām naudiņas vairs nepietiek. Janvārī - aizbraucu Prāgā uz DAMU, skatīties viņu maģistru studentu izrāžu skati un veidot kontaktus, jo tobrīd domāju, ka uzņemšos vadīt LKA maģistru programmu. Saorganizēju divus krutus pasniedzējus. Prāgā saņēmu ziņu, ka sarunātais filmas montāžas režisors tomēr grib būt tikai montāžas tehniķis un faktiski nekas nav izdarīts Putnu filmas labā. Attiecīgi skaidrs, ka filmas pabeigšana tomēr atkal ievilksies. Meklējam jaunu montāžas režisoru. Braucot atpakaļgaitā un paralēli runajot ar Mari, ieskrienu sētas vārtos un pamatīgi sabuhņīju mašīnu. Februārī sāku lasīt lekciju kursu LKA. Man patiešām patīk darbs ar studentiem un, manuprāt, mums iet lieliski. Jūnijā atsauksmes pēc kursa ļoti labas. Bet tā kā kaut kad pavasarī tomēr atsakos no programmas vadītāja amata, tad arī mans lektores darbs vairs neturpinās. Martā ar Mari aizbraucam brīnišķīgā Ņujorkas ceļojumā. Izbaudu katru minūti, lai gan Trampa nākšana pie varas, uz mirkli liek sašaubīties par to, vai vispār braukt. Dzīvojam pie G.L. un kopā ar viņu nokļūstam pilsētā, kura atklājas tikai vietējiem. Redzam brīnišķīgo LUNA LUNA izstādi, klīstam gar okeānu, aizejam uz Hamiltonu, ēdam austeres Centrālstacijas austeru bārā kopā ar personāžiem kā no Felīni filmām. Sāku darbu ar jauno montāžas režisori un šķiet, ka saprotamies. Pa vidu nobrūk labais celis un plecs. Tieku pie divām blokādēm un sākas mēnešiem garais un diezgan bezcerīgais veselības izmeklējumu ceļš. Iestājos Progresīvajos. Tieši Trampa dēļ. Šķiet, ka martā arī notiek Lielais Kristaps. Kaudze ar labām nominācijām gan "Dzīves tango", gan "Brīnumskapja" filmām. Kas tā ari paliek par nominācijām. Daile, lai arī bija apstiprinājusi šaja sezonā pie viņiem taisīt Kurjeru izrādi, beigās tomēr atsaka. No vienas puses man par to žēl, bet no otras - jau sākumā bija skaidrs, ka mēs īsti nesaprotamies. No gada sākuma mēģinu arī zoom režīmā producēt un vadīt radošo sagatavošanas procesu līdzdalības izrādei "Koku ēnā" Passage festivālā Dānijā. Iet ļoti sarežģīti, jo grūti izveidot uzticēšanās un sapratnes pilnas attiecības virtuālā vidē ar cilvēkiem, kuriem nav priekšstata par kopradīta darba procesu. Aprīlis paiet mēģinot saprast montāžas procesa darba stilu un staigājot pa ārstiem. Beigās tomēr skaidrs, ka manas vīzijas nespēju skaidri nodot un process daudz ātrāk ies uz priekšu, ja sēdēšu blakus. Maijs - montāža, dakteri, dažādu lekciju lasīšana, rakstu un pārrakstu eseju Homo Novus grāmatai. Uzrakstu arī garu rakstu par dokumentaritāti teātrī LKA izdevuma, kurš joprojām nav publicēts. Smieklīgākais notikums - "Netikumīgie", kurus DDT spēlē jau sesto gadu pēkšņi nokļūst Bez tabu, pateicoties kādas mammas vēstulei par to, vai bērniem drīkst kaut ko tādu rādīt. Jūnijs - montāža, dakteri, Marei 9.klases beigšanas eksāmeni un izlaidums. Izcili! Ļoti slapji Jāņi Ruķeļkalnā, kurā grieze griež neatgriezdamās, lai gan mums tā arī nav izdevies viņu nofilmēt. Ceru pabeigt montāžu līdz Jāņiem, bet tas tā arī neizdodas. Nenormāls stress ar iesnigumiem Rīgas skolām. Iesniedzu kādās 12. Haha. Beigās Mari uzņem visur. Viņa izlemj par labu Lietišķajiem. Sākam plānot pārceļšanos uz Rīgu. M. nopērk dzīvoklīti Sarkandaugavā. Jūlijs - veselība ļoti slikti. Pirmās divas nedēļas mēģinu vienkārši kaut kā izdzīvot un pabeigt montāžu līdz aizbraukšanai uz Dāniju. Montāžu it kā pabeidzu, iedzeram pat šampi tam par godu, bet tad parādu materiālu Celmiņam un viņš uzdod dažus jautājumus, kas totāli sajauc galvu. Aizbraucu uz Helsingoru ar apziņu, ka augustā montāža turpināsies. Dānijā viss iet labi. Esmu dabūjusi savas 2 nedēļas pie jūras. Un tas nekas, ka pilnas ar darbu. Katru rītu peldos ar skatu uz Hamleta pili. Un izrāde izdodas tieši tādā, kādu biju to iztēlojusies. Armands Krauze pa nakts melnumu pieraksta pilnu manu FB kontu un nosauc par zaļo komunisti. Tas mans jaunais brends. Augustā atkal dakteri. Un iestājos LKA profesionālajā doktorantūrā. Tagad esmu zinātniskā asistente. Beidzot patiešām pielieku punktu montāžai. Nenormāls atvieglojums. Liepājā superīgs pirmais teātra festivāls. Ļoti izbaudu iespēju būt tur un satikt cilvēkus. Aizbraucu uz Ļubļanu un Varaždinu, kur beidzas Green Streets of EU projekts, kura ietavaros veidoju izrādi Dānijā. Kopumā esmu ļoti kritiski noskaņota, bet arī pateicīga par iespēju. Septembris sākas ar Homo Novus skolas vadīšanu. Mums iet ļoti labi, lai arī brīžiem sarežģīti. Esmu priecīga par satiktajiem skolas dalībniekiem, sarunām, darbu, dauzīšanos un prieku, kuru piedzīvojam. Pēc HN skolas novadu vorkšopu Stāmerienē starptautsikai studentu grupai. Arī priecīgi. Paralēli filmas krāsošana un skaņa. Beidzot kaut kādas aprises slimības diagnozei. Oktobris sākas ar slimnīcu, kurā paliek biki labāk, bet pēc tam nervu sabrukums. Raudu divas dienas no vietas. Uz preses seansu filma nav ne līdz galam nokrāsota, ne ar galīgo skaņu un es vienkārši nobrūku. Atsauksmes gan ļoti labas, bet tas nepalīdz savākties. Stāvu Rīgas centrā un reāli nesaprou, kur atrodos. Filmas pirmizrāde Rīga IFF konkursa programmā. Lepna un priecīga. Ļoti intesīva būšana medijos, bet tas baigi nepalīdz filmas izplatīšanā. Par to ļoti žēl. Sākas doktorantūras lekcijas, kas nozīmē trešdienas pavadīt sēžot auditorijā. Lekciju formāts, manuprāt, vispār neatbilst doktorantūrai. Bet nu...mēģinu ierakstīties. Novembrī vairākas tikšanās ar skatītājiem. Cēsīs ļoti kaislīga diskusija ar mežiniekiem. Aizbraucu uz Barselonu, kur "Brīnumskapja" divas filmas tiek izrādītas šausmu fil mu festivālā. Klīstu pa pilsētu un apraudos no skaistuma vienā no Gaudi projetētajām mājām. Es gribētu būt ideja viņa galvā. Beidzot tieku pie apstiprinātas diagnozes - multiplā skleroze. Bet ārstēšanu vēl neuzsāk. Ceru uz mūsdienu medicīnas brīnumiem. Runā, ka diezgan veiksmigi iespējams apturēt procesu. Sāku darbu pie dažām jaunām idejām. Redzēs, kur tas aizvedīs. Rakstu skolas darbus. Bet kopumā jūtos pārgurusi un iztukšota. Decembris - pēdējā "Netikumīgo" izrāde. Esmu pateicīga par to, ka bija iespēja šo darbu radīt un spēlēt tik ilgi. Un, ka iznāca grāmata un, ka mēs varējām daudziem tukstošiem jauniešu parādīt, ka dzeja un teātris "releito" ar viņu dzīvēm. Pa vidu visādi darbi un darbiņi, bet sajūta, ka slīdu sev no rokām, nepazūd. Kā tāds pelēkais kailgliemezis ziemas salātu lapās. Šodien braucot no Valmieras, saule tieši acīs. Tik ļoti, ka neko citu redzēt nevar. Ceru nākamajā gadā būt priecīgāka. |