Ha, ha, bet arī man ir savs stāsts par rakstniecēm un siltu pienu. Tas notika Parīzē. Andra N. ar Māru Z. vienu vakaru viesnīcas numurā šaušalīgi piedzērās no Māras līdzatvestā, uz spirta taisītā aveņu liķiera. Kādus nu tajos laikos mājsaimniecības brūvēja. Bet vai nu spirts bija slikts vai liķierī ielieta inde - abām dāmām tas beidzās bēdīgi. Māra gan veiksmīgi vakara nobeigumā iztukšoja podā un nākamā rītā jutās spējīga pat doties ekskursijā uz Eifeli. Bet Andra gluži zaļa palika bezspēcīgi guļam gultā un, no Eifeļa atgriezusies, Māra viņu atrada tuvu nāvei, kratāmies aukstā drudzī, ar krampjiem kājās un balsī vaidam no nespējas vairs pavemt. Māra satraucās ne pa jokam un nolēma pasūtīt uz numuru siltu, saldu pienu, cerībā, ka tas pārmocīto kuņģi nomierināt. Te jāpiemin, ka viesnīcā uzturējās vēl viena dāma rakstniece, proti, Vizma B. Vizma vispār negāja ne uz Eifeli, ne uz paneļdiskusijām, un visi francūži jau sen zināja, ka tā ir Lielā Dižā Slimā rakstniece un ar attiecīgu bijību arī izturējās. Nezinu, kā Māra to pienu pasūtīja, ne viņas, ne viesnīcas personāla angļu valoda nebija diez ko izcila. Lai nu kā, viņai nācās pasūtīt piecas reizes un tikai pēdējā reizē mums to pienu atnesa. Andrai palīdzēja, viņai izdevās aizmigt. Bet nākamā rītā brokastīs Vizma nespēja vien beigt slavēt franču viesmīlību - bez jebkāda pasūtījuma atnesuši šai siltu pienu. Tikai neesot saprotams, kāpēc tik daudz.