![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tā kā ir Lieldienu brīvdienas, spīd prožektors, bet arī baigi, baigi pūš, varētu kaut ko parakstīt.
2. augusts 2020. gads.
laiku pa laikam ballītes orgkomiteja dara vienkāršus weekendus. iet iet tepat un mazākinsanebrave (ne vienmēr sanāk, kā izrādās) un tad 1. un 2. augusta weekendā bija tieši tas. par pirmo augustu parunāsim kādu citu reizi. šoreiz par svētdienu.
for context, sestdienā bija Izteikti Silti. svētdienā bija mazāk Izteikti, bet tomēr silti un mākoņaini. it kā solīja, ka mazliet papilinās, kaut ko par lietu vēlāk, bet overall solīja, ka būs silti. so, izlēmām nokāpt ielejā. nokāpām ielejā, gājām cauri ielejai un sāka mazliet pilināt lietus. nekas nopietns, pat mazliet atsvaidzinošs. nekas traks, beidzās pat pirms tikām ārā no ielejas. iestājās neliels saunas efekts, kurā siltumā efektīvi žuva ielas. neko nu, iesim tālāk. Hlubočepy nogriežamies Radotin virzienā un soļojam apkārt kalnam, jo augšā ir forši kāpt tikai no Chuchle puses.
tur ir jocīgs tūristu / veloceļš gar kaut kādiem tūrisma objektiem, kuri jau sen ir ap-graffitioti un tā. tas veloceļš ir it kā blakus motorway, bet vienlaicīgi arī mazliet nostāk. tieši blakus klintij. tur kaut kāda mazmājiņa, nez, mini mauzolejs or whatever. I've never stopped to check, tbh. atvainojos visiem vēsturniekiem. mani vairāk uzjautrina vērot tūristus, kas nopietni pēta šo jocīgo, mazo ēku, kas ir samērā appūsta ar dažādu krāsu izteikumiem. starp citu, ziniet ko? ja tie graffiti zīmētāji tiešām grib, lai kāds spēj actually salasīt tos viņu precious messages on the walls, tad varēja jau izmantot salasāmāku fontu :D varu diez gan droši apgalvot, ka VZ arī piekrīt šitam. anyway, visi tap, tap, tap iet pa to ceļu, paņirdz par tūristiem un soļo Chuchle virzienā.
tad tur zem tilta nogriežas iet iet tieši gar upes veloceļu. viss joprojām ir nedaudz saunīgi/pirtīgi sajūtās. bet nav _tik_ slikti, y'know. pie upes ir pat relatīvi atsvaidzinoši, ja pareizi atceros :D bet nu, nonākot pie pagrieziena, kur vai nu jāiet kāpt atpakaļ kalnā, vai tālāk uz Radotin, visi nolēma par labu kāpt atpakaļ kalnā, jo nebija pārliecības, ko ar to Radotin iesākt anyway. ziniet, reizēm aizej kaut kur un tad viss tāds **tagad te** un drusku apjukums par to, ko ar šo statusu darīt :D nolēmām sevi tam nepakļaut, bet doties atpakaļ kalnā. soļojam cauri Velka Chuchle pa ierastajiem ceļiem, nananā. tur sākas nedaudz kāpiens. un sākas arī debesu apmāciens. VZ nočeko radara appu un nevienam te nav īstas pārliecības, vai pagūsim uzkāpt, vai nē. apspriedām to, ka teorētiski varētu sarēķināt. jo mēs zinam savu iešanas ātrumu, zinam aptuveno distance to destination, un varētu izrēķināt, cik ātri tie mākoņi tuvojas un tā. bet tad nolēmām, ka te tomēr prasās excelis vai kads tāds un to atkal grūti apvienot ar iešanu. ies un redzēs, kā te viss izvērtīsies.
principā, as we approached the forest un sākām kāpt, tā sāka līt. līt.. I say "līt". manās piezīmēs ir rakstīts "started pouring down". tāda efektīva lietusgāze. bet nu, augšā anyway kaut kā jātiek. un, lai tiktu uzbraukt augšā, būtu jāiet vēl tālāk. efektīvāk no visādiem viedokļiem ir turpināt vienkārši kāpt. man liekas, ka es kaut kur jau esmu rakstījusi par to, kā tas ir iet iet pa lietu, kad līst tik traki, ka acis nevar vaļā noturēt. šī arī bija viena no tām reizēm. mums par laimi vismaz šoreiz tas ir vietējais mežs, kur neko daudz nepapist, jo ir točna zināms, kur jāiet. pa ceļam ir pāris cilvēki, kas ar lietussargiem kāpj lejā. viņi pavada mūs ar neizpratnes pilnām grimasēm. well, pie tā kakbe pierasts, ja godīgi. we get a lot of weird looks from people, kas kāpj pa stāvumiem lejā. es daļēji viņus pat saprotu, jo saplānot maršrutu tā, ka sanāk pa stāvumu kāpt augšā, nav tas gudrākais, ko dzīvē darīt. toties ir jestri, beat that!
mežā ir arī vairāki beņķīši izlikti. ir daži beņķīšu un galdiņu sets, kas ir zem nojumēm. so far visi nojumju piesēdējieni ir jau aizņemti ar citiem ļaužiem, kas arī turpina neizpratnē uz mums skatīties. par ko man gribas aizrādīt, ka te gan tas ir netaisnīgi, jo mēs _būtu_ piesēduši nojumēs, ka šitie te tur jau nesēdētu. lai gan, vispār gribas vispirms uzkāpt, cik vien augstu var, pirms kaut kur piesēst. lai pēc sēdējiena vairs nav daudz jākāpj. uzsākt no jauna vienmēr ir grūtāk nekā vienkārši turpināt iesākto.
te būtu īstais brīdis piezīmēt, ka ballītes orgkomitejas somās ir pāris spirdzinoši dzērieni! un tad nu uzkāpjam tomēr gandrīz līdz pašai augšai. well, uzkāpjam līdz augšai mežā. un atrodas tomēr viena nojume ar diviem beņķiem un galdu, kur neviens vēl nesēž. ballītes orgkomiteja nopriecājas un ieņem vietas šajā BYOB barčikā. izvelk dzērienus, atver un iemalko. pirms aizpīpēt cig, ir nedaudz tomēr jāapžūst. jo nu, slapjš ir viss. vienkārši viss. pouring rain turpinās tik ļ, ka tiek pat uzņemtas visādas fotkas, kā cilvēkiem noreportēt pizģecu. kaut kur pie pirmā dzēriena vidus arī nojume sāk mazliet pilēt. un ir regulāras cīņas ar lapsenēm, kas arī glābjas no lietus un ir kā uzburtas uz mūsu cukurotajiem sintētikas dzērieniem. kaut kādā brīdī man nākas sariktēties drusku citādi sēdēt, lai man mazāk pil virsū caur nojumes jumtu, kam tomēr nav pati efektīvākā ūdens necaurlaidība. viss ir samērā smieklīgi, jo nu - a kā savādāk uz visu šito reaģēt ta?
malkojot otro dzērienu, sāk palikt salīdzinoši sarežģītāk dīlot ar to, lai nepil visu laiku virsū. un sāk rasties pārdomas par to, ka tuvojas vakars, derētu kaut kā tomēr tikt mājās, also, vispār ir jāpaspēj uz vjetnamiešu bodi, pirms tas aizveras. nu, papildināt dzērienu krājumus, paši saprotiet. un līdz paņemtie dzērieni arī iet uz beigām. ja es pareizi atceros, arī līt sāka relatīvi mazāk. noņirgušies efektīvi un tīri norm noskaņojumā ar vieglu buzz ballītes orgkomiteja saņemas un ies darīt bravery pēdējo posmu.
nonākot atpakaļ pilsētā sanāk izlēkāties pa visām peļķēm, jo.. jānoskalo tupeles. es to esmu teikusi jau iepriekš, bet teikšu vēlreiz - īsdistanču / lokālā iešanā iet pa lietu sandales patiesībā ir pareizie apavi. jo šiten iešanas iet kedas būtu vienkārši bijušas divi smagi dīķi, kas jāstaipa uz kājām apkārt. tātad, sanāk pilsētā efektīvi izlēkāties pa peļķēm, lai noskalotu vismaz lielāko daļu visu dubļu, kas saplipuši pie kājām. zinkā, tomēr negribas pārāk visus pasaules dubļus sanest mājās. peļķes gan ir jāizvēlas tādas, kur dubļus sanāktu noskalot nevis savākties papildus vēl.
pēc efektīvas vjet bodes pielāčošanas ar dubļiem, aizejot atpakaļ mājās, sandales arī ir daudz vieglāk noskalot un nolikt apžūt. un priecīgi malkot vēl dzērienus esot totāli apm par tikko izveikto bravery. tiešām lieliski.
km tikai 14.47 in 2:21 moving time. bet toties cik daudz neizmērojama absurdity un jestruma. can't wait.
2. augusts 2020. gads.
laiku pa laikam ballītes orgkomiteja dara vienkāršus weekendus. iet iet tepat un mazāk
for context, sestdienā bija Izteikti Silti. svētdienā bija mazāk Izteikti, bet tomēr silti un mākoņaini. it kā solīja, ka mazliet papilinās, kaut ko par lietu vēlāk, bet overall solīja, ka būs silti. so, izlēmām nokāpt ielejā. nokāpām ielejā, gājām cauri ielejai un sāka mazliet pilināt lietus. nekas nopietns, pat mazliet atsvaidzinošs. nekas traks, beidzās pat pirms tikām ārā no ielejas. iestājās neliels saunas efekts, kurā siltumā efektīvi žuva ielas. neko nu, iesim tālāk. Hlubočepy nogriežamies Radotin virzienā un soļojam apkārt kalnam, jo augšā ir forši kāpt tikai no Chuchle puses.
tur ir jocīgs tūristu / veloceļš gar kaut kādiem tūrisma objektiem, kuri jau sen ir ap-graffitioti un tā. tas veloceļš ir it kā blakus motorway, bet vienlaicīgi arī mazliet nostāk. tieši blakus klintij. tur kaut kāda mazmājiņa, nez, mini mauzolejs or whatever. I've never stopped to check, tbh. atvainojos visiem vēsturniekiem. mani vairāk uzjautrina vērot tūristus, kas nopietni pēta šo jocīgo, mazo ēku, kas ir samērā appūsta ar dažādu krāsu izteikumiem. starp citu, ziniet ko? ja tie graffiti zīmētāji tiešām grib, lai kāds spēj actually salasīt tos viņu precious messages on the walls, tad varēja jau izmantot salasāmāku fontu :D varu diez gan droši apgalvot, ka VZ arī piekrīt šitam. anyway, visi tap, tap, tap iet pa to ceļu, paņirdz par tūristiem un soļo Chuchle virzienā.
tad tur zem tilta nogriežas iet iet tieši gar upes veloceļu. viss joprojām ir nedaudz saunīgi/pirtīgi sajūtās. bet nav _tik_ slikti, y'know. pie upes ir pat relatīvi atsvaidzinoši, ja pareizi atceros :D bet nu, nonākot pie pagrieziena, kur vai nu jāiet kāpt atpakaļ kalnā, vai tālāk uz Radotin, visi nolēma par labu kāpt atpakaļ kalnā, jo nebija pārliecības, ko ar to Radotin iesākt anyway. ziniet, reizēm aizej kaut kur un tad viss tāds **tagad te** un drusku apjukums par to, ko ar šo statusu darīt :D nolēmām sevi tam nepakļaut, bet doties atpakaļ kalnā. soļojam cauri Velka Chuchle pa ierastajiem ceļiem, nananā. tur sākas nedaudz kāpiens. un sākas arī debesu apmāciens. VZ nočeko radara appu un nevienam te nav īstas pārliecības, vai pagūsim uzkāpt, vai nē. apspriedām to, ka teorētiski varētu sarēķināt. jo mēs zinam savu iešanas ātrumu, zinam aptuveno distance to destination, un varētu izrēķināt, cik ātri tie mākoņi tuvojas un tā. bet tad nolēmām, ka te tomēr prasās excelis vai kads tāds un to atkal grūti apvienot ar iešanu. ies un redzēs, kā te viss izvērtīsies.
principā, as we approached the forest un sākām kāpt, tā sāka līt. līt.. I say "līt". manās piezīmēs ir rakstīts "started pouring down". tāda efektīva lietusgāze. bet nu, augšā anyway kaut kā jātiek. un, lai tiktu uzbraukt augšā, būtu jāiet vēl tālāk. efektīvāk no visādiem viedokļiem ir turpināt vienkārši kāpt. man liekas, ka es kaut kur jau esmu rakstījusi par to, kā tas ir iet iet pa lietu, kad līst tik traki, ka acis nevar vaļā noturēt. šī arī bija viena no tām reizēm. mums par laimi vismaz šoreiz tas ir vietējais mežs, kur neko daudz nepapist, jo ir točna zināms, kur jāiet. pa ceļam ir pāris cilvēki, kas ar lietussargiem kāpj lejā. viņi pavada mūs ar neizpratnes pilnām grimasēm. well, pie tā kakbe pierasts, ja godīgi. we get a lot of weird looks from people, kas kāpj pa stāvumiem lejā. es daļēji viņus pat saprotu, jo saplānot maršrutu tā, ka sanāk pa stāvumu kāpt augšā, nav tas gudrākais, ko dzīvē darīt. toties ir jestri, beat that!
mežā ir arī vairāki beņķīši izlikti. ir daži beņķīšu un galdiņu sets, kas ir zem nojumēm. so far visi nojumju piesēdējieni ir jau aizņemti ar citiem ļaužiem, kas arī turpina neizpratnē uz mums skatīties. par ko man gribas aizrādīt, ka te gan tas ir netaisnīgi, jo mēs _būtu_ piesēduši nojumēs, ka šitie te tur jau nesēdētu. lai gan, vispār gribas vispirms uzkāpt, cik vien augstu var, pirms kaut kur piesēst. lai pēc sēdējiena vairs nav daudz jākāpj. uzsākt no jauna vienmēr ir grūtāk nekā vienkārši turpināt iesākto.
te būtu īstais brīdis piezīmēt, ka ballītes orgkomitejas somās ir pāris spirdzinoši dzērieni! un tad nu uzkāpjam tomēr gandrīz līdz pašai augšai. well, uzkāpjam līdz augšai mežā. un atrodas tomēr viena nojume ar diviem beņķiem un galdu, kur neviens vēl nesēž. ballītes orgkomiteja nopriecājas un ieņem vietas šajā BYOB barčikā. izvelk dzērienus, atver un iemalko. pirms aizpīpēt cig, ir nedaudz tomēr jāapžūst. jo nu, slapjš ir viss. vienkārši viss. pouring rain turpinās tik ļ, ka tiek pat uzņemtas visādas fotkas, kā cilvēkiem noreportēt pizģecu. kaut kur pie pirmā dzēriena vidus arī nojume sāk mazliet pilēt. un ir regulāras cīņas ar lapsenēm, kas arī glābjas no lietus un ir kā uzburtas uz mūsu cukurotajiem sintētikas dzērieniem. kaut kādā brīdī man nākas sariktēties drusku citādi sēdēt, lai man mazāk pil virsū caur nojumes jumtu, kam tomēr nav pati efektīvākā ūdens necaurlaidība. viss ir samērā smieklīgi, jo nu - a kā savādāk uz visu šito reaģēt ta?
malkojot otro dzērienu, sāk palikt salīdzinoši sarežģītāk dīlot ar to, lai nepil visu laiku virsū. un sāk rasties pārdomas par to, ka tuvojas vakars, derētu kaut kā tomēr tikt mājās, also, vispār ir jāpaspēj uz vjetnamiešu bodi, pirms tas aizveras. nu, papildināt dzērienu krājumus, paši saprotiet. un līdz paņemtie dzērieni arī iet uz beigām. ja es pareizi atceros, arī līt sāka relatīvi mazāk. noņirgušies efektīvi un tīri norm noskaņojumā ar vieglu buzz ballītes orgkomiteja saņemas un ies darīt bravery pēdējo posmu.
nonākot atpakaļ pilsētā sanāk izlēkāties pa visām peļķēm, jo.. jānoskalo tupeles. es to esmu teikusi jau iepriekš, bet teikšu vēlreiz - īsdistanču / lokālā iešanā iet pa lietu sandales patiesībā ir pareizie apavi. jo šiten iešanas iet kedas būtu vienkārši bijušas divi smagi dīķi, kas jāstaipa uz kājām apkārt. tātad, sanāk pilsētā efektīvi izlēkāties pa peļķēm, lai noskalotu vismaz lielāko daļu visu dubļu, kas saplipuši pie kājām. zinkā, tomēr negribas pārāk visus pasaules dubļus sanest mājās. peļķes gan ir jāizvēlas tādas, kur dubļus sanāktu noskalot nevis savākties papildus vēl.
pēc efektīvas vjet bodes pielāčošanas ar dubļiem, aizejot atpakaļ mājās, sandales arī ir daudz vieglāk noskalot un nolikt apžūt. un priecīgi malkot vēl dzērienus esot totāli apm par tikko izveikto bravery. tiešām lieliski.
km tikai 14.47 in 2:21 moving time. bet toties cik daudz neizmērojama absurdity un jestruma. can't wait.