It kā, kopš esam noskaidrojuši, ka I’m the local historian, man derētu uzrakstīt visu ko par pēdējām pāris dienām. Bet, ja godīgi, ir tiešām grūti atrast vārdus. Jo lai nu ko, bet vairot prieku pasaulē mēs te totāli mākam. Rollijs vakar ik pa brīdim sēdēja visa O_O un neko nesaprata. A mēs tādi, nu, atvainojamies, izlauzās. Ā! Bet nē, Rollijs jutās vīlies manī, jo es ne reizi neatvainojos. I’m sorry. Nu jā, kur es te paliku. To visu nemaz nevar tā noformulēt. Tāds vague recollection of general nosmiešanās.
Jo nosmiešanās ir vienīgais kaut cik sakarīgais (figuratively speaking) veids kā dealot ar pasauli un visu tajā.
Un galu galā, kurš tad grib pelēku sofu?
Bet ir arī patīkami tas, ka vari ar kādu parunāt par visādām skaņām mūsu galvās un totāli nepadomāt, ka tas jebkā būtu slikti. Vispār pēdējā laikā sanāk ļ daudz pašreflektēt, jo jūtos beidzot atļāvusi sev būt par sevi. Iekšējā pasaule tikai aug. Ārējā - nu tur, nu tur it is what it is, bet kaut kā visādas idejas arī par to ir. Un tādā kā pārsteidzošā veidā esmu attapusies visādās labās kompānijās. Un ar sapņaini patīkamu sajūtu, kura nāk līdzi.
Jā, dzīvot ir grūti, sarežģīti, besīgi, apnicīgi, nogurdinoši un galu galā - skumji. Bet if I really must, tad redzu arī sev apkārt to, kas padara to experience izturamu. To, kas palīdz nosmieties un no rīta no gultas izkāpt nevis gulēt tajā, taustīt pulsu un aktīvi gaidīt, kad tas beidzot beigsies.
Eju pa dzīvi un uzjautrinos, iespējams, ka ņirgājos. Jā, jo īpaši par sevi.
Bet vakarā laikam iesim satikt TrakZ. Paredzu, ka būs awkward, bet feels like the right thing to do.
Vēl es šodien piedzīvoju Dirka Džentlija momentu. Es visu sapratu.
Jo...
Morisejs ir Morisejs ironically.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
