Trash panda

vakar tā nojōgojos, ka uhti! Anma prasīja, vai atkal gribu aštangu, mirkli aizdomājos, jo būtu interesanti padarīt kaut kādu vinyasa, bet tad sapratu, ka pie aštangas vismaz kaut kāds šitas te, progresa monitōrings sanāk. tad nu, ņēmām cauri. visu ko lika darīt grūtāk un trakāk. un bija tik labi. tiešām, tik labi. also, beidzot izdevās pašai noturēt headstand uz mirkli. bet, fuck, tie pirksti tā slīd vaļā.

Anmas klases šajā gadā pārsvarā ir ar mani vienu. pagājušajā gadā bija jau nolasījušies vairāki regulars, tur tas franču pāris un vēl pāris sievietes. it kā bijām jau proper grupa. bet šogad visi kaut kur paklīduši un nav saņēmušies. Anma teica, ka nezina, cik ilgi turpinās šīs "grupu" nodarbības. lieki piebilst, bet ļoti noskumu.

esmu tiešām sapratusi, kā var būt draudzības, kas atrodas un notiek tikai vienā vietā. es it kā zināju, ka ir tādi darba draugi, ar kuriem draugojas tikai darbā. bet beidzot esmu sapratusi un novērtējusi, kā var draudzēties tikai lokālajā barčikā. nekādi telefona numuri, nekādas sarunāšanas, nekādas ārpuspaba aktivitātes, bet toties pabā var izrunāt visu ko, visādi uzjautrināties, gan raizes pastāstīt, gan apmainīties ar padomiem par local matters un tā. no commitment, no nothing. just here and now. and somehow it feels more genuine and more human than some of my past "close friendships".

bet nu, nav arī tā, ka tagad tikšu vaļā no visiem palikušajiem draugiem un visādi tuvajiem cilvēkiem. tāpat arī ir visādi jauni cilvēki dzīvē, ar kuriem vēlos turpināt komunicēt un ļauties tam, kas nu tur notiek.

there's a life in this madness. un nez kāpēc tā līdz galam šobrīd nav diez ko bail no priekšā stāvošās pārvākšanās.