Mother Nature ir dīvaina tāda padarīšana. mēs te salām un salām. un tad šoweekend beidzot iedeva siltu laiku atkal. visi tādā ohujā, ka pat iet ārā. vakar tā arī neuzvilku zeķbikses vispār. bija it kā līdzi somā, bet nesavajadzējās. vakardienas labākos citātus laikam likšu citā postā. beet.

kaut kā savācāmies un aizgājām uz kaut kādu sidra festu upmalā. bija tik forši iet iet atkal, kaut arī pa pilsētu. bet nu zilas debesis, prožektors, silti, karsti pat. saules baterija spēcīgi tika palādēta, jā. jutos līksma un jestri.

upmalā, protams, izrādījās, ka tas ir vairāk kaut kāda havčika fests un sidra teltis tikai trīs. **nopūšas** nu neko. iemalkojām kaut kādus dzērienus, kurus līdz galam negribas saukt par sidru, bet a ko citu ta? kaut ko noņirdzāmies par bezdarbniekiem gulbjiem, pīlēm, kuras izmisīgi grib iekļauties gulbju barā, un vēl visu ko iespējamo, kas nu sagadījās prātiņos randomā. īsi pirms sešiem tomēr palika vēsīgi. un sāka arī viss apnikt mazliet. mums tiek izkoļīts, ka pie teātra esot barčiks, kurā dod Aspalls. neko, ejam tur. ar līkumu un tā, bet vienalga, kamēr iet, tikmēr jau nesalst. aizgājām uz turieni, paskatījāmies un sapratām, ka huiņa ne barčiks. tā kā man sāpēja abi ceļi un vajadzēja uz tualeti, tiek izlemts, ka jāiet uz Orindžu, jo tas vistuvākais safe bet. izlavierējam cauri vecpilsētai. es apm secināju, ka mani skilli ik darbadienas rītu / vakaru tikt uz / no ofisu, kas atrodas Covent Garden tuvumā, cauri tūristu pūļiem, ir lieliski joprojām saglabājušies in muscle memory.

tiek secināts, kopš EtF sākusi tur strādāt, ir ļ dīvaini būt Orindžā, kad tur _nav_ EtF. un vēl noņirdzāmies, ka apteksne ar mums runāja angliski, mums bija bezmaz jāpiedomā, ka jāatbild arī angliski. un tur jau nekad nevar zināt, vai apteksne pati vispār runā valsts valodā. neko, iemalkojām pivci, parunājām par Pilzenes / Bernarda als fenšujiem. secinājām, ka fenšuji vispār ir ļ, ļ sarežģīta lieta un ne visi var atļauties kaķīšus noalgot, kuri tur visu sakārtotu pareizajā fenšujā.

bet piemetas kaut kāda dīvaina sajūta un tomēr gribas uz SpB. SpB tomēr ļ la.
vienīgais, ka mani izrāva no turienes runāt ekrānā ar JBJ.

in the light, ka JBJ tiešām grasās doties šurp novembrī, tomēr nevaru noturēties necitējot kaut ko, kas notika kadte the other day:
"Why do you get the good freaks? At the moment my only entertainment is a psychopath who (red.piez. - said he) wants to destroy me emotionally. don't get me wrong, it is great fun, obviously, but I want the (red.piez,. - good) freaks too!"

runājām ar JBJ par to jocīgo pussapīšanās lietu. man nav ne cik skaidrāks, kas tieši ir tas, ko mēs daram, bet, ja es pareizi saprotu, tad šitā nesaprotamā huiņa ilgs līdz viņš te ieradīsies, tad domās tālāk.
man kā relationship anarchist it kā nav grūti eksistēt šādā setup. mums ir kaut kādi izrunāti boundaries un kaut kādi dīvaini implied boundaries. ir it kā tāda konkrēti konkrēta apziņa visiem, arī pausta verbāli, ka te nekādas nākotnes un happily ever after nav un nekad nebūs. bet reizēm kādam pasprūk kaut kādas bīstamas what-ifs idejas, bet tās parasti otrs vienmēr nokušina. metodes tādas, ka JBJ vienmēr piemin to beznākotni, bet, ja viņam pasprūk, tad mans go to nokušinājiens ir, ka we'll deal with that if and when it comes.

tad nu vakar kaut kādā brīdī, ekrānos, gulējām katrs uz savas sōfas, tērgājām, skatījos tajā sejā un domāju par to, ka vispār jau lielākā daļa visu to emociju un sajūtu ir iekšiņā nokillojušās. ir palicis kaut kas ļoti, ļoti dīvains, ko gribas izdzīvot un novest līdz neizbēgamajām, bet tomēr naturālajām, tā beigām.

un tad es uzrakstīju TrakZ. I shoudln't've done that.