Linz. Got to love Linz.
Ierodoties VZ viss tāds kursā, kur jāiet. Es spēju tikai akli sekot. Viesnīca, pēc kārtīgas manis iztrollēšanas iepriekšējās dienās, atsūta ziņu ar visiem pinkodiem. Vispār, ja godīgi, es biju sajūsmā, ka nebija ne ar vienu jārunā, nebija recepcijas kā tādas. Ievadi pinkodu ārdurvīs, ievadi citu pinkodu istabas durvīm un visi uzvarējuši. Tas tajā viesnīcā bija vislabākais.

Bija vēl diez gan norm vakars, devāmies meklēt rijamo. Pa ceļam atradām ļ labu barčiku, nolēmām tur piekāpt pierijušies. Randomā piesēdām pie vjetnamiešiem, uhti, bija proper gardi. Tikai viņu grāmatvedība bija neaprakstāmi apšaubāma. Bet nu - ne mana problēma. Pēc tam palika auksti un, ejot uz barčiku, skumām, ka būs jāsēž iekšā. Bet iekšā, izrādās, ir pīpmaņzāle! Uhti! Protams, arī smooth jazz, bet to kaut kā var pieciest, jo atkal, pivcis tak labs! Uhti! VZ uzflirtē ar bāra zajām un uzzina, ka vispār pilsētā notiek mākslas festivāls. Zajas domājušas, ka mēs mākslinieki. Noņirdzāmies.

Pēc barčika viesnīcā tiek secināts, ka istabā dzirdams _viss_, kas notiek uz ielas. Viss, _viss_. Un tur bija daudz.

Nākamajā dienā tiek piesēsts uz kafiju kaut kādā kafē (aga, prikiņ), un uzreiz arī paņemts klāt Radler. Žū, žū limonādpivcis iederas šim koku ieskautajam iestādes āra barčikam pilsētas laukumā saulainā dienā. Piezīmēšu, ka sākumā tur neviens apteksnis nerunāja un īsti nesaprata angliski. Līdz beidzot uz darbu atnāca kāds pieaugušais, kurš mācēja.

Kaut kad nācās iet risināt pusdienbrokastis tho. Sagribējās proper pivci, saprotiet paši. Es jums nevienam neiesaku iet ar mums meklēt ēstuves, unless jums gribas vairāk iet nekā ēst. Bet atrisinājām, protams. Eventually. Un tad piestājām pareizajā barčikā atkal.

Un tad vakarā bija galvenais iemesls darīt visu šito. Eels koncis. Par to būs atsevišķs posts ar daudz burtiem. :) un smaidiem :)