Ir pienākusi tā diena, kuru izteikti negaidīju. Dzīvoklis kaut kā tur apvākts, mantas laikam visas paņēmu, zilo mugursomu noteikti paņēmu.
Bija oriģināli doma pavadīt laiku vienatnē, pastaigāt, pakafijot, nu tā. Bet ir jau nu pārāk slikts garastāvoklis. Sēžu stacijā, klausos mūziku un izliekos, ka esmu cilvēks.

Edinburgh vispār nebūs mana mīļākā pilsēta. Es saprotu, ka kaut kādiem cilvēkiem patika arhitektūra (“arhitektūras šoks” I believe was the phrase used), bet nu man kaut kā neaizķer. Barčiki gan te tādi savdabīgi. Kaut kas apmēram - can’t be bothered to decorate this old and run down pub, this is hipster enough. Vēl drusku kaunos tā teikt, bet ir baigi smieklīgi tas akcents. Pats par sevi jau norm akcents, bet, kad tādā runā visi, parādās sajūta, ka it can’t be real. Ļ uzjautrinoši. Botāniskais dārzs gan bija traki patīkams, ļ indeed. Zaļa siena, kas viļņojas, tur bija. Un nu, ja nu kas, varbūt kādreiz ierīkošu pagalmā ūdenskritumu.

Bet nu. Gaidu vilcienu, rīt jāstrādā.