I'm about this close *rāda*, thiiiis close to gūglēt, kā tikt pie jaunas identitātes un aizbēgt uz vientuļu salu. Tad, protams, gaidīt, kad mani sakontaktēs kāds pievilcīgs vīrietis, kurš mānīgi will promise to make my dreams come true. Bet beigās es caur dīvainām nejaušībām iepatikšos (kā persona) kādam labsirdīgam criminal un viņš man palīdzēs aizmukt. Un izdzēsties no visurienes. Un dzīvot kaut kur konstantā siltumā, kur solītu vispār tikt prom. Un there we can end the film, end everything.

I feel forced into this being alive.

Don't get me wrong, jūtos nenormāli vainīga, jo viss it kā ir labi, pat it kā ļ labi. Bet since when is that a reason to live.