vakar pirms miega gribēju uzrakstīt, cik ļoti sarežģīti manā galvā ir citu cilvēku pieskārieni. bet nolēmu, ka labāk likšos gulēt. tomēr, miegot ciet, turpināju šo domu savā tai pašā galvā. aizdomājos gan par savām dažādajām attiecībām ar cilvēkiem, kuri mani ir bildējuši, kuru bildes pat sanākušas tādas, kas man patīk. aizdomājos par to, kāpēc es ar konkrētiem cilvēkiem pavadu laiku un "friendojos", kaut arī neuzskatu par draugiem. un, sen vairs saviem deitiem nestāstu neko pārlieku personīgu par to, kāda esmu. ā, vēl, ko iedomājos? ka cilvēki stāsta par saviem vecākiem un ģimenes dzīvi, uzreiz liekas, ka man ir tādas pat tiesības smieties par savu disfunctional radniecību, kā tiem "normālajiem" par savu functional. un man tiešām besī liela daļa komēdiju.

nav brīnums, ka murdziņi bija par karu, kurā es viena pati maldos pa drupām un neviens iespējamais galapunkts neglābs.