Šodien sēdēju spāņu valodā, klausījāmies kolumbieša Juanes (laikam) dziesmu un man pēkšņi tik ļoti sagribējās uz Spāniju. Jo vispār man tur gāja tik labi. Nu labi, tur nopelns bija arī Marlīnei. Bet arī vienatnes laiks bija ļoti labs un vērtīgs un izbaudīju ļoti. Kaut kas ar to valsti un valodu. Bet, piemēram, Londonā esot, ikdienā klausīties hispanic music kaut kā nepiedur. Not my cool en Londres.
Jā, prāts = sapists. Viss sarežģīti.