Galvā skan Pērkona Neatvadīsimies, vēderā divas IPAs (Brewdog Punk IPA) un rīt brīvdiena.
Vispār saņēmos un atradu Spotifajā to dziesmu. I mean, Akurāteres balss liekas daudz labāka ierakstā.

Bet ko tad gribēju teikt. Ka ir baigi jocīgi dzīvot šobrīd. Viss ir kaut kāds savāds un īpatnējs. Un neko tā īsti nevar saprast. Tas pat nav tikai trakums. Viss kas dzīvē vienkārši notiek tā... hmm. Nu Tā. Un vakarā biešu balle ziemeļos. Jo Marlīne ir lieliska, tikai... nu, nekas tur nevar būt. Viņa ir tajā trakuma stadijā, kad nav nekā ko dot. Bet mans trakums jau arī neatstāj tik daudz brīvo resursu, lai būtu mums abām. MP pēdējā laikā tāds savādāks liekas. Un arī darbā tas same old ir kļuvis savādāks same old. Un mani ceļojuma plāni liek iespringt. Drīz varēs sākt skaitīt dienas gandrīz. Vismaz nežēlīgais Aivans joprojām ir nežēlīgs un vispār baisi sāp dibena muskuļi, hahahā. Anyway, punkts ir, ka viss ir savādāk. Un es esmu mazliet romantiķe.