uz paģirām varu pastāstīt, ka pēdējā laikā esmu piefiksējusi, ka dažas manu pagātnes draudzību ar meitenēm bijis no manas puses balstītas uz to, ka man bijis pašas neapjausts crush uz viņām. vakar nejauši feisbukā uzklikšķināju uz vienas senas draudzenes profila, skatījos viņas 3 bildes un domāju par to, cik nenormāli es viņā biju iemīlējusies, kad man bija padsmit gadu. tas, ko es nesaprotu, ir, kāpēc man toreiz tas nekad neienāca prātā? lai gan, nu, nekas labs no tā nebūtu sanācis anyway. lai gan, atzīšos, ir neliela vēlme uzrakstīt viņai vēstuli, atvainoties par pagātnes pāri darījumu un atzīties, ka tas viss bija tāds pārprastas jūtiņas. bet ir pagājuši tik daudz gadi, ka tas būtu drausmīgi stulbi un lieki.

jā, tas pieder pie pirms dz d eksistenciālās krīzes.

un nē, tā neesi tu, tās ir dažas jau ļoti sen pagaisušas draudzības ar sievietēm, kuras es jau gadiem neesmu satikusi vai pat sarakstījusies.