Kaut kad biju uz bodi. Pēc bodes gaidīju busu uz māju virzienu. Viens jau bija redzeslokā (nu, buss, nu), tikmēr man garām pagāja sieviete, kura diezgan skaļi (I mean, es caur Anna Calvi dziedot man ausīs dzirdēju) stāstīja krievu valodā savam dēlēnam, ka viņa esot smagi strādājusi, kaut kādi radi esot smagi strādājuši un, paskat, rekur sieviete stāv (pamājot manā virzienā, kur citu cilvēku īsti nebija), viņa arī smagi strādāja, lai tev būtu skūterītis (nu tas, kur ar vienu kāju jāatsperas, nevis ar motoru), bet tu nenovērtē visas tās pūles! Un kā viņš nenovērtēja? Šis maziņais cilvēks (nu, ap 3 gadus vecs), lēni vilkās viņai pakaļ klusu raudādams, ka ir noguris. Tā lūk.