Aņja vispār laikam jānosauc savādāk. Varētu par Dūjiņu, bet tas pārāk Baložus atgādina (ak, 2007.gads). Tomēr nekas labāks nenāk prātā. Nu i lai ir Dūjiņa. Jūs neticēsiet, bet zem tās skarbās un asās polietes manieres, šķiet pukstam pavisam maiga un jauka sirds. Un skūpstoties regulāri sasmērējam viena otrai brilles. Nezinu kā jums, bet man nāk pavasaris.

Kas uzjautrinoši, tad man sāk likties, ka Mazais Puika man nav piedevis dažas baisi senas lietiņas. Bet uz Lanzaroti divatā braukt tas netraucē. Funny that. Bet tur toč jau būšot pavasaris (pēc maniem, lietainās metropoles (p)iedzīvotājas, standartiem).

Un, kā jau katru trešdienu, šonedēļ apņemos atrast laiku pamācīties spāņu valodai, izpildīt mājasdarbus laicīgi un pamēģināt imprūvot vokabulāriju. Tā. Ja!