Diemžēl fakts, ka nemostos no komas, liek domāt, ka es tomēr esmu īsta un vajadzētu tomēr drusku piedomāt pie savām darbībām, jo visam, kā zināms, ir sekas. Un jāatzīst, ka ir diezgan bailīgi staigāt apkārt un nesaprast, vai realitāte vispār pastāv. Tikai tagad sāku novērtēt šo zūdošo, bet pašsaprotamo un vispārpieņemto sajūtu, kura daudziem tomēr ir. Nu, un vēl ir neliela bailīte, ka sākšu arī ticēt tam, ka neesmu īsta. Un tur jau nav tālu līdz zombija stadijai psihiatriskajā slimnīcā.