Ja tā nopietni, es drošvien neiešu sūdzēties, kaut apzinos, ka vajadzētu. Bet šobrīd tāpat jau neiet diez ko viegli vēl bez papildus stresa. Un tā terapija.. Nu... Mana terapiste pat smieklīga nebija. Un manī arī neklausījās. Mēs tērējām valsts naudu un es kavēju darbu pilnīgi bez jēgas. Un zāles man izraksta GP pēc iepriekšējo psihu norādījumiem.

Diagnoze man ir, bet man tā neko daudz vairs nenozīmē. Sākumā bija labi nosaukt dēmonu vārdā, bet tagad kaut kā vispār pārsvarā pieņemu to, ka esmu savādāka. Man tas label šobrīd nav svarīgs. Tāpat, kā jau tu teici, zināšanu par šīm lietām ir ļoti maz un diagnozes maina biežāk (ne man, bet vispār trakajiem) nekā tu domā. Un tas viss ir tāds guesswork.

Gan jau izdzīvošu. Ne pirmo, ne pēdējo reizi.

Bet ļoti milzīgs paldies par informāciju. Man ļoti noderēs nākotnē.