šodien vienbrīd biju viena pati vilciena vagonā. vēl pazemē. visapkārt tumšs un tu traucies tādā man-made metāla kastē kaut kur uz nekurieni. viss liekas sirreāls. pasaule liela un skaļa. Sjūzija dziedot konkurē ar dunoņu visapkārt. sajūta kā pēdējā vilciena pēdējam pasažierim. nebūtu žēl aizdoties nekurienē. bet šodien nav arī žēl īsti palikt kurienē. un dun, dun, dun ausīs, līdz sāk dunēt visa galva. ir domas par to, kā bija, kā ir, kā būs. vai būs? eksistenciālisma vienatne. forever un never, but it's all me. reizē gribas atrast flomīti un zīmēt puķes, reizē gribas savākt izmētātās avīzes. gribas būt neklausīgai, bet reizē - labākai. gribas apskauties un sajust cilvēcību. bet tad liekas, ka neticu cilvēcībai un gribas palikt vienai. un tad, kad prāts sāk romantizēt cilvēkus, tad vagonā iekāpa vairāki cilvēki un visu izjauca.

ko es ar to gribēju pateikt?
Es šodien par Tevi atcerējos.