Es to šajā momentā dzīvošanu saprotu tā, ka visu šajā brīdī notiekošo jāuztver kā kaut ko esošu un vērtīgu.
Nu, ka nevajag dzīvot ar domu, ka kaut kad būs īstā, labā, pareizā dzīve, bet šis brīdis ir tikai tāds "pagaidām" ceļā uz to.
Un tad man vēl šķiet, ka tā ir tāda kā prasme būt pateicīgam un priecāties par sīkumiem.